Šodien man pa aiz muguras gāja kāda mamma, kurai milzīgu gabalu pa priekšu skrēja viņas mazais puisītis. Veikala burzmā viņš, protams, nozuda, taču mamma nemaz nesatraukājās.
Es arvien paturēju mazo bērniņu redzes lokā un ko es redzu? Vīrietis pienāk pie puikas un saka, lai dod viņam roku. Viņš vēl mudina un saka, ka abi varēs pagaidīt mammu ārā. Puisēns arī iedod roku un iet līdzi onkulim ārā, kamēr mamma mierpilni iepērkas, nemaz nedomājot par savu puisēnu. Es uzņemu soli un dodos līdzi abiem pieminētajiem. Viņi ir tikuši ārā no veikala un vīrietis atkal ierunājās: "Nāc, iesim pāri ielai, pagaidīsim mammu kāpņu telpā!" Puika nedaudz pašaubījies gāja tālāk, kamēr vīrietis izvilka jau iesāktu alus pudeli un padzērās. "Kā tevi sauc?" viņš jautāja, ejot pāri ielai, jokodamies ar mazo puiku.
"Artūr!" es iesaucos. "Nāc, mamma tevi meklē, kaut ko tev nopirkusi!"
Puisītis nāca arī. Savu mūžu tik drošu bērnu nebiju redzējusi.
Aizgājām atpakaļ pie mammas, kura nu jau bija ļoti satraukusies un gandrīz panikā. Pateicās.
Es krietnu laiku nevarēju saprast, vai viņš pazīst to vīrieti, vai tomēr nē.

Tā tie bērni pazūd.