esnodzēsupirmoteikumu.

Vienā no tiem bija Elaina. ^_^

Iegājām lielveikalā, kas drausmīgi atgādināja maksimu, bet tur bija tāds haoss kāds ir rīgas veikalos, kad nevar saprast, kur viens sākas un, kur beidzas. Tad nu tur bija tāda norobežojusies tantiņa, kas pārdeva dažādus sīkumus un mums ar elīnu izrādīja spuldzīti, kas to paņemot rokās sit ar elektrību. Es izdomāju nopirkt viņu, tā maksāja 52 santīmus, bet man prasīja latu deviņpadsmit, jo ķipa, lai viņu uztaisītu bija vajadzīgi visādi pričendāļi. Un tad es teicu, ka visus tos pričendāļus jau viņa neizmantoja, tāpēc lai dod arī pārpalikumus, jo arī par tiem tak es maksāju. Beigu beigās, viņa sakrāmēja pilnu kasti visādiem štruntiem - tur bija ĻOTI daudz dažāda lieluma, izmēra un formas spuldzītes un tā.
Pēc tam es iegāju aktu zālē, kas nez kāpēc izskatījās pēc piektās skolas aktu zāles un tur bija Unda. Kaut ko viņai pateicu. Un tur uz palodzēm bija šausmīgi daudz tādas kastes, kāda bija man, bet mana pēkšņi pazuda. Un es starp tām kastēm meklēju savējo, bet izrādījās, ka tās visas ir manas, tikai katrā kaut kas cits. Vienā bija ļoti brūnas piparkūkas.
Tad es atmetu ar roku un nolēmu iet uz pasākumu un izgāju pa tām "lielveikala durvīm" nu, pirmajām, un tur bija elīna, mani gaidījusi. Un es baigi priecīgi teicu, ka viņa jau varēja mani negaidīt, bet tomēr priecīga.

Tad mēs izgājām ārā un atradāmies pie kaut kādas ķieģeļu ēkas, kas atgādināja piekto vidusskolu, nu, nevis pamat. Un, jā, tur bija daudz, daudz cilvēku, un visi gatavojās iet uz to kaut kādo pasākumu, bet es sapratu, ka esmu kaut ko aizmirsusi - to kasti un atkal aizgāju viņu meklēt.
Izvazājos pa visurieni, bet neatradu un ieraudzīju, ka Zane Andersone (Jā, jā, viņa) iet ārā. Viņa jautāja, vai es neiešu uz pārtiju. Un tā māja, no kuries mēs iznācām tagad pilnīgi izskatījās pēc tās mājas ziemupes ielā, kur kādreiz dzīvoju un arī kalniņš tāds pats blakus, tikai bija ļoti tumši. Un uzšāvās divas tās salūta raķetes, bet tādas parastās, nekādas milzīgās puķes, nē.
Un es atbildēju Zanei, ka man bail.
Un, kad bijām abas jau izgājušas laukā, viņa atkal jautāja, vai iešu, es teicu, ka man bail, ar tādu baigi sāpīgu sejas izteiksmi, bet to nevarēja redzēt. Tad Zane stāstīja, ka tas viss liekas stulbi un gāja uz to pusi, kur bija pārtijs (tas bija aiz garažām, tāpēc nevarēja redzēt gaismas).
Es viņai jautāju, vai viņa ies, un jamā atbildēja, ka ies gan, bet viņa jau bija kādus desmit metrus priekšā un gatavojās griezties pagriezienā. Es tikai iesaucos: "Pagaidi mani, tad es arī!" un skrēju pakaļ, kaut man bija mežonīgas bailes. Un pāris soļus ieskrējusi tajā tumsā mani kaut kas norāva uz ceļiem, tā pārdabiski, es padomāju par čūsku un centos kliegt, bet izskanēja tikai kliedziena sākums, lai kā es censtos, es tikai plātīju muti, jo vairāk no manis nenāca ne skaņas. Un tad es nomiru.

Garastāvoklis:: happy
Mūzika: The Kelly Family -- Fell In Love With An Alien.