Mēs visi tik cītīgi sēdējām klasē, laikam audzināšanas stundā, jo Deimante-Hartmane to vadīja. Un visi tik ļoti priecājās par to, ka skan zvans. Vēl viens. Un vēl viens. Ugunsgrēka trauksme?
Labi, tomēr nešķita, ka kaut kur deg. Es mēģināju gaisā saost deguma smaržu, tik bieži spēlējos ar uguni, ka to nu vajadzētu pazīt. Jā, tomēr smaržoja, bet gaiteņi bija izslaucīti tukši, reti skolēni parādījās. Un visi gāja ārā pa milzīgajām skolas durvīm. Tur bija apbrīnojami maz cilvēku, patiešām. Un visi gāja uz skolas otru pusi. Pagalma pusi. Kā tādi zombiji, kas iet uz savu mērķi. Un man blakus gāja kaķis. Deimante teica, ka viņš zina vairāk kā mēs. Tā arī bija. Neviens nesaprata, bet es sapratu. Viņš teica, ka meitene melnajā ir vainīga, ka viņa visu ir nodedzinājusi, viņa vēl... Kaķis man stāstīja to visu, un es norādīju uz viņu ar pirkstu un Deimantei teicu, ka vainīgā ir viņa.

Tomēr priekšā bija tāds stāvs uzkalns, pa kuru bija jātiek augšā, es biju pārāk īsa, mēģināju, bet man neizdevās. Un man kājās bija džinsa bikses, kuras man nemitīgi traucēja. Bet Emīls man palīdzēja. Viņš uzcēla mani augšā, un es biju tik pateicīga, tomēr uzmetu skatienu ik pa brīdim vainīgajai meitenei. Nu, es redzēju daļu skolas, kura bija nodegusi. Tomēr tās bija lamatas. Sāka krist spridzekļi. Ne gluži ļoti stipri, tomēr spridzekļi. Un es skrēju uz priekšu, izvairoties, satupusies, pavisam maza. Atkal redzēju to meiteni un sapratu, ka visi ir miruši, es esmu palikusi viena. Man abās pusēs uzsprāga spridzekļi, un es saļimu, domājot par to, ka galvenais taču ir izlikties par beigtu.

Un tad viņa nāca man klāt un ļoti apmierināta palūkojās, pārliecināta, ka esmu mirusi.
Viņa jau gribēja nogalināt tikai mani.


-


Es sēdēju uz trepītēm kādā svešā, ļoti gaišā pilsētā. Tā man atgādināja Hamburgu, tomēr likās, ka tā bija Latvijā. šajā pilsētā bija daudz cilvēku, un viss bija tik gaišs. Un es nepazinu pilnīgi nevienu cilvēku. Bet kāds vīrietis man dzinās pakaļ. Atkal pamanījusi to, es sāku skriet, pa tām trepēm augšup, jo tās veda iekšā tunelī, bet tuneļi man nekad nav patikuši.

Es skrēju, bet viņš mani jau bija saķēris aiz rokas, tomēr man izdevās izrauties. Es dreifēju starp daudzajiem svešajiem cilvēkiem, nemaz nebiju nobijusies, vienkārši skrēju prom.

Nonācu uz kādas ēnainas ielas, kas nu jau atgādināja Liepājas ielu, to, uz kuras ir Serenāde un Liepājas datoru centrs. Tur arī bija liepas un tā. Pēkšņi es tur pamanīju autobusu, tādu kā tūristu. Un nolēmu, ka pierunāšu vadītāju, lai mani ved kādu gabaliņu. Nemaz nebija jāpierunā, jo izrādījās, ka es vadītāju pazīstu - tā bija Dace. Likās, ka autobuss ir pilns ar ģimenes locekļiem, un mēs acumirklī sākām braukt, viņa man stāstīja, ka brauc ārā no valsts, bet es tajā laikā iedomājos, ka man taču nav līdzi pase un tā. Viņa stāstīja par meitu un laikam iedeva man kaut kādas krellītes.

Kad es viņai prasīju, lai apstājas un izlaiž mani, pārliecināta, ka viņa domā, ka braukšu līdzi, viņa vēl kaut ko pieteica, lai noteikti izdaru, bet neatceros, kas tas bija.
Viņa mani izlaida tādā kā Karostas rajonā, tomēr, kad es turpināju iet, radās tādas ļoti Pāvilostas asociācijas no tā laika, kad tur dzīvoju.


-


Es nekad nebiju iedomājusies, ka Pāvila osta ir Pāvilosta.


-

Vēl divus šīs nakts sapņus es neatceros, jo esmu pārliecināta, ka bija četri.

Es paļaujos tikai uz sevi, jo sevi es nepieviļu.
Un, jā, tas, kas citiem bieži vien liekas šausmīgs un iedveš paniskas bailes... cilvēkiem, kas tam izgājuši cauri nemaz neliekas tik baigs, nu, pirmajā mirklī varbūt, bet atceroties - vairs nē.
Vai nu mācās no tā, vai esneizteikšosjodažiemtasvaršķistnepieņemami.
Un es patiešām jūtos vainīga, ka teiksim citiem lieku justies nelāgi, izsakot savas domas, kuras ir nejauki tendētas vai nu vateva.

Mūzika: Metallica -- The Unforgiven.