Es pirms pāris dienām aizsūtīju divas sms.
vakar, kā likums! Atnāca atbildes, protams, tajā laikā, kad es gulēju un, protams, man vairs nebija, ko atbildēt.
Cilvēkiem tiešām ir sensori? :euviņaguļtagadvarsūtīt:
Faktiski, otrā (nez cikos atnāca), mani pamodināja, es izlasīju, sasmaidījos, kā vienmēr uzrakstīju atbildi un nevarēju nosūtīt, jo nebija kredīta (bet es tomēr rakstu atbildes :D) un gulēju tālāk. Bet nevarēju aizmigt. Iedomājos, ka varbūt jau esmu izgulējusies.
Beigu beigās domāju par Dāvidu, jo viņš teica, lai šonakt sapņoju par viņu. Un rezultātā man radās sapnis, kura darbība norisinājās vecajā skolā, bet tur bija visādi jaunie, vecie biedri un Dāvids (bet tas tiešām nostrādāja)!
Un es biju izcili dumja, jo (es vakar ieliku veļas mašīnā bikses, mazgāties) es nebiju paņēmusi līdz sporta bikses un botes. Nū, ķipa uz sporta stundu. Un ģērbtuves bija dīvainas, mazas, taka virsdrēbju ģērbtuves. Un vēl arī ģērbtuvēs bija veikali. Apģērba. Un kaut kāda sieviete jautāja, vai viņas tas derēs. Rādos uz kaut kādu 10cm platu drēbi, kas staipījās. Un tad visas meitenes (jo meiteņu ģērbtuve) kā viens apgalvoja, ka derēs.

Bet pirms tam es kāpu pa trepēm, iedomājos ieiet pie Ginteres, bet izdomāju, ka negribu skatīties uz viņas klases pārmetošajiem skatieniem, tādēļ nedarīšu to. Kāpu lejā un man blakus bija Dāvids, Aiz muguras JānisE. Un tur kaut kur starp abiem bija Emīls. Pa trepēm gāja tikai puiki. Un es par kaut ko gribēju nolamāties, bet izdarīju to ar nokavēšanos.

Man gribējās kaut kur pastāstīt. Sīki un smalki būtu baigi tracinoši. Mhm.

Šorīt no rīta agri modos un visu laiku domāju, ka esmu nogulējusi un ir jau vienpadsmit. Tā ir ar tām brīvdienām.

Garastāvoklis:: okei
Mūzika: Metallica -- Green Hell.