Dzin. Dzin. Mums kādreiz bija tāds durvju zvans.
Man ir tāds lillā krabis no Oriflame. Mēs angļu valodas stundā reiz aprunājām, ka tas varētu būt tas klauvēklis ar ko klauvē pie durvīm. Iedomājieties - iet ciemos un ņem līdzi savu klauvējamo. Zvana pogas vispār ir interesantas, bet man patīk klauvējamie, tikai tos ne vienmēr var dzirdēt.

Šodien nākot mājās es sasmaržoju zemi. Zemes smaržu. Uz pavisam īsu mirkli. Tādu, kāda rodas, kad tu sēdi un rušinies pa zemi, ravē, stādi... Bet tāda. Pēc pavasara. Pavisam īsu mirkli. Un tad es grozīju galvu uz visām pusēm, bet vairāk nesmaržoja.
Un, kad es gāju pāri tiltam lidmašīna pārlidoja. Es izlasīju pat uzrakstu, kas virsū bija, bet vairs neatceros. Kaut kas caur domuzīmi bija. Tāda nereāla (sirreāla?) sajūta kā rāda filmās, ka tik zemu lido. Mhm.

Šorīt, kad es pamodos kaijas ķērca. Man bija logs vaļā un kaijas ļoti ķērca. Es domāju - Ko tas nozīmēja - ka būs vējš, vai tieši otrādi, ka nebūs? - Nu, ka kaijas nāk krastā. Un tā es gulēju domāju. Skanēja radio, nevarēju saprast, kādēļ nesākas ziņas un sapratu, ka nav pareizā stacija... un tajā pat brīdī sapratu, ka kaijas ķērc tādēļ, ka es dzīvoju tik tuvu jūrai nevis tādēļ, ka tās būtu baigi izlaidušās krastā.

Es kā kaija tik pēc jūras ilgojos.

Zini, cik sajūsminoši ir dziedāt baznīcā un redzēt, kā vecas tantiņas apraudas aiz laimes, kā lūdzas un tu, jā, tu radi daliņu no tās laimes. Pavisam maziņu, bet tādu. Tik sirdij.
Baznīcā iespīd saule, svaigs pavasara gaiss, nedaudz vēss. Cilvēki nav sanākuši daudz, bet ir. Pietiekoši ir. Tu ievelc elpu un dziedi no visas sirds ar mīlestību. Un lido. Lalā. Sieviņām asaras, atvieglojums, laime.

Bet varbūt es runāju lieki.

Mūzika: Autobuss Debesīs -- Kad Tiks Sagrauts.