man tā kā apnika, ka visi apgalvo, ka iedomājos, ka zinu labāk un, lai eju ieskrieties, tad nu vairāk gandrīz ne ar vienu nerunāju un negribu. Un nav laika, un negribu.

varbūt ir brīži, kad es sevi pārvērtēju, bet uz kādu laiku tas ir tā vērts. Lūk.

šodien stāvēju tramvaja pieturā pie tirgus un redzēju kā viena šķietami mamma rāja savu mazo meitiņu. ķipa vienkārši izteica visādas nesmukas lietas. Un es skatījos uz viņu. Viņa sajutās nedaudz neērti un turpināja bārt meiteni klusāk, bet es tikai skatījos.

Un tad es izdomāju, ka laikam būšu kādreiz laba mamma. Vienkārši man tā pēkšņi likās.

Nevar mainīt domas, bet attieksmi var. Vismaz censties. Jo tās muļķības neko nedos, tas naids. Kādam kļūs sliktāk, un vēlāk pašam as nāks atpakaļ. Es tiešām tam ticu. ?

Katram savs krusts ir nesams.



Man ārkārtīgi patīk Alejas. <2

Garastāvoklis:: nogurums.
Mūzika: Autobuss Debesīs -- Alejas.