Zilas puķītes. Ne spilgti, ne gaiši. Rudzupuķes. ļoti asociējas ar bērnību. Ar to laiku, kad es dzīvoju laukos un tur bija plantācijas ar tiem ziediem. Un es gāju iekšā un plūcu, lai pēc tam dotos uz mazajiem kapiem, tur pat uzkalniņā, kur bez maz visiem bija jānes puķītes, jo, kad kāds gāja, izrādījās, ka tas pazinis visus, kas tur guldīti. un pirms Jāņiem ittin bieži tika zāģēts kāds ozola zars - vainagiem un rudzupuķēm, ko nest uz kapiem vai likt galvās. Un tad salika tādu prastu, mīlīgu pušķīti ar dažām vārpām, daudz rudzupuķēm un pāris ozollapu zariņiem. Un nesa. Svinīgi. No akas vilka augšā spaini ūdens, salēja, sagrāba visu. Ierāva kādu glāzīti šņabi, kamēr bērni uzkāpa uz tādu paaugstinājumu, kur bija zvans. Bet zvanu nekad neaiztika, es nezinu, kādēļ, laikam cieņa vai kaut kas tāds. Bet nu tas paaugstinājums ar zvanu un tādu pavisam vecu, ļoti tumšu virvi (kura izskatījās mitra), bija vecs. Arī koka dēļi no kuriem tas bija celts, bija apsūnojuši un tādi. Arī likās mitri. Bet varbūt tas bija koku ēnas dēļ.

Un pēc tam, kad visi izrunājušies, atkal izklīda pa mājām un no nozāģētajiem koku zariem lasīja liepu ziedus. Bet varbūt tas nemaz nebija Jāņu laikā. Bet kaut kā tik un tā liekas. Bet nu. Tad visi sēdēja un lasīja liepu ziedus, vēlāk, kad palika laiks, vecās omītes pasauca suņus un kaķus un ķemmēja tos ar utu ķemmīti, meklēja ērces un plēsa ar pirkstiem nost. Es atceros, kādas izskatījās. Dzīvniekiem ir citādākas kā cilvēkiem? Bet varbūt tās, ko atceros nebija ērces, bet kaut kas cits, jo neizskatījās kā cilvēku. Man nekad nav patikusi bioloģija. Laikam būs tas jālabo. Nu, vismaz, lai par ērcēm uzzinātu.

Un tad, kad tas viss bija izdarīts, vīri bija sagatavojuši ugunskuru kurināšanai, bet tā iedegšana, tas nebija sevišķi svarīgs moments. Parasti stāsta, ka tas ir svarīgākais, ka visi sapulcējas, un tā. Bet tā nebija. Tas notika jau dienas laikā. Neatceros, kas iekurināja, aizdedza, bet zinu, ka kaut kāds kaimiņu puika, lielais, nuja. Bija ar mani. Visu laiku. Kaut kā liekas, ka viņu sauca Nauris, bet man tas vārds nekad nav paticis. Es pat savu puisi nekad tajā nesaucu, kad man bija. Jā. Un, tātad, Nauris un es, mēs metām tajā ugunskurā, visur atrastas, salasītas dezodorantu pudeles un atsvaidzinātājus. pat nezinu, kur uz laukiem tik daudz var atrast. Un tad bēgām. Jo sprāga. Bet tas nu tā, it kā jautri bija. Bet tad, pēkšņi man nokrita keda. Ziniet, tajā laikā es biju maza, kedas visi uzskatīja par tizlām, un tā. Vēl ilgi pēc tam, es staigāju ar kedām, jo man patika, bet visi domāja, ka stulbas. Un tā. Līdz tagad pēkšņi uznākušas modē.

Nu, tātad, man nokrita keda, bet ziniet, viņa bija par lielu. Un no tādām ārā tikt ir vieglāk nekā iekšā. nevarēju iebāzt kāju iekšā, bet tās dezodorantu pudeles jau bija samestas un tūlīt, tūlīt taisījās sprāgt. Un tad Nauris pieskrēja, lai palīdzētu. Viņam neizdevās, un viņš paķēra mani aiz rokas un vilka prom. Es negribēju atstāt kedu, bet nu tā sanāca. Mēs bijām krietnā attālumā, kad viņš mani palaida vaļā. Es biju tāda sīkaliņa. Un man bija pļundurdžemperis, tāds, varbūt pat tā paša Naura. Nu milzīgs. Un es biju dusmīga, ka viņš neļāva savākt kedu. Un aizgrūdu viņu prom. Viņš, protams, jokojoties arī ļāvās, lai es uzskatu sevi par ļoti stipru. Un tajā brīdī sprāga tās pudelītes. Un viena aizlidoja tieši tur, kur viņš bija stāvējis iepriekš. Ja viņš nebūtu tik jauks, tad būtu trāpījusi, bet viņš bija jauks. Es gan enzinu, kas viņš bija, bet atceros tos Jāņus.

Protams, nekas netika nevienam teikts. Un mums tas nelikās nekas sevišķs. Es zinu, ka gaisma ausa, bet es vairs nevarēju noturēties nomodā. Neatceros, vai man izdevās. Ja izdevās, tad tie ir bijuši vienīgie Jāņi, kuros negulēju. Ja ne, tad tādi nav bijuši.

Bet ieraksts sākās ar domu par to, ka tagad, aizbraucot uz to vietu, kur reiz dzīvoju, nevar atrast rudzupuķes. Un, ja arī var, tad pāris ziediņus. Un par to ir ļotiļoti skumji.
es atceros kā savām acīm skatīju veselu pļavu, bet tagad atrodami vairs pāris ziedi.