Šonakt sapnī redzēju kaut kādu dīvainu teātri.
Lai vai kā bijām tur kopā ar Neniju un izrādē bija tumšs un ļoti dramatiski momenti un izrādē smēķēja. Un es sēdēju blakus Anetei un arīdzan pīpēju.
Anete tā tīri nemaz neinteresējās par to, ko daru es un skatījās izrādi.

Jocīgākais bija tas, ka tad, kad gājām mājās, Anetes vairs nebija. Bija tikai tā, ka ķipa mēs ar Zoju un Dacīti būtu bijušas uz to izrādi. Un Dacīte visu laiku teica: "Man vajag kādā kioskiņā nopirkt banānus."
Mēs ar Zoju jautājām, vai tas kioskiņš ir "Rimi", bet viņa tā arī neatbildēja + mēs teicām, ka šādā nakts stundā (tajā mirklī es sajutu, ka ir četri) neviens kioskiņš nebūs vaļā (par to, ka kioskos nav banānu, mēs nerunājām), bet tad es paskatījos pulkstenī (telefonā, kuram bija zili cipariņi) un bija tikai 20:38, es biju tiešām pārsteigta.

Un no teātra mājās mēs gājām pa ļoti jocīgām ielām un ceļiem, pie tam, tas teātris nemaz neizskatījās pēc teātra un pēc Liepājas teātra pavisam noteikti nē.