šonakt / šorīt redzēju baigo sapni. Un tas mani tā sajūsmināja, ka bum.

Tātad Kristaps Liepa ar kaut kādu puikiņu, kuru nepazīstu nāca aiz manis, dedzināja avīzes un centās mani aizdedzināt. Liepam, kā ierasts bija melnais pusgarais ādas mētelis, bet otram kaut kas pelēks, vispār atgādināja viņu grupas bundzinieku tikai bez šalles. Un vispār tā baigi feini man likās, ka jams valkāja šalli. Un tik PĪK! ^^. Nū, lai vai kā, viņš nāca, bet man laikam mugurā bija tas pats, kas šobrīd - krekliņš ar V izgriezumu, kuram augša tamborēta pelēkmelna, bet rokas un apakša - balta, vienkārši auduma. Un tā nu viņi nāca, kā jau viņi un nedaudz izsmējīgi aiz manis visu laiku dedzināja tās avīzes.
Es ik pa brīdim aizdegos un nometos sniegā (JĀ!), lai apslāpētu liesmas un gāju tālāk, nedaudz bīdamās, bet ar domu, ka tas ceļš man jānoiet. Un tas bija tiktiktik. Tāda sajūta.
No rīta pamodos ar nedaudz apdegušiem matiem. BET tam, protams, varētu būt izskaidrojums.
Vienkārši patīkams sapnis. Tās ar mērķi. "Man jāaiziet."

Mamma vakar man teica: "Man liekas, ka tu jau esi sapratusi, ka darot pa roku galam nekur tālu netiksi." Vai kaut kā tā. Savā manierē.
Un viņai ir taisnība.

Kad paŗnāca no darba, viņa ienāca manā istabā, vienkārši tāda laime. Nez, uznāca. Viņa jautāja, vai man ir vēl t, bet es raustīju plecus un smaidīju. Un viņa pienāca klāt, pataustīja pieri un teica, ka esot, bet es tikai smaidīju. TĀDA laime. Pēkšņā.

IMHO Anete kaut kur aizķērusies, tādēļ jūk ar Anitu. Rakstot, vienkārši, tas ir TĀ, intīmi. Es laikam nekad nevarētu rakstīt, ja man kāds sēdētu blakus un skatītos. Es nesaku, ka man sanāk, bet tad sanāktu vēl sliktāk.

Marianna man lika domāt par to, ka jāieraksta atkal "You're always on my mind", nū, ja es nekļūdos, un tā tiešām ir viņa.

Garastāvoklis:: happy
Mūzika: Sick Puppies -- All The Same.