Kā es pamanījos saslimt tieši šodien?
Piektdien, vakar man nekas nekaitēja, kad beidzot pārvilkos mājās, sāku jau kļūt īgna.

Un vispār uzzināju, ka man 22. un 23. maijā ir kaut kāds eksāmens. Jou. Man skolotājs pajautāja, vai es principa pēc nesēžos pie datora. Nū, bet viņš visu gadu nespēja mani nodrošināt ar datoru, ko tad man vienu stundiņu apsēsties, ja es to visu varu izdarīt mājās (tikai jams to nezina). Un vēl viņš jautāja, vai eksāmenā es uztaisīšu baigo pārsteigumu un pirmo reizi apsēdīšos pie datora. Gribētu zināt, kur jams dabūs man datoru, ja man vienkārši nav datora, kad skolotājs nebija skolā es sēdēju pie viņa B) (to gan es, protams, izmantoju). Taram. Vispār tāds pozitīvisms ar muguras sāpēm un gulēšanu gultā un nieru iekaisumu, kas arī laikam jau ir ikgadējs, if my mum have knew it, she would kill me. (vaii kaut kā tā, ar šitiem if un would es tiešām cenšos.)

Un es, protams, atkal esmu saslimusi visnepiemērotākajā brīdī -- kad jāsāk kauties ar ķīmijas skolotāju, lai mani neizmet. Jibītīt matos, šitas ir baigais talants. (tāpat kā katru gadu noslimot visu februāri).

Plus šodien atradu kaut ko baigu, kas baigi saskumdināja, pilnīgi nepārspējami.

Ja viss noritēs gludi, tad es būšu pārdevēja un saņemšu desmit latus dienā un daudz brīvdienu.

Kā teica Lindiņa: "Tu neesi tāda, ko no kaut kurienes var izmest, drīzāk tu izmestu!"
Priede, gaidi mani!