pe -

Santa Anča: “Šis noteikti nebūs populārākais Fb posts, jo nav man ne zīmola kleita, ne perfekts grims. Neesmu ar smalku šampanieša glāzi un zemenēm fonā. Bet atšķirībā no skaistās dzīves šī ir īstā dzīve. Un mani ļoti labi sapratīs visi darba devēji, ne ņēmēji. Izrādās, esmu vienīgā visā viesnīcā, kura māk tikt galā ar tauku traipiem uz ozolkoka parketa. Izrādās, ka tam ir nepieciešama Universitātes maģistra izglītība, Trīs Zvaigžņu ordenis un vismaz divdesmit pieci gadi veiksmīgā biznesā. Tevi intervē un tevi liek uz žurnālu vākiem. Bet izrādās, ka lielākā vērtība šajā dzīvē ir, pirmkārt, ka vispār redzi tos traipus, un, otrkārt, ka māki tos iztīrīt. Mani šajā bildē fotografēja praktikante Paula ar Iphone, jo man nemaz nav tāda tālruņa. Bet manī nav ne kauna, ne lepnuma mesties ceļos un berzt grīdu. Un viņai teicu - gribi zināt, kā kļūt par miljonāri – tikai šādi – mesties ceļos un mazgāt savu grīdu. Jo tikai tu zini, ko tādas grīdas ielikšana ir izmaksājusi tev. Un tevī ir iekšējais kvalitātes standarts – citādi nevar. Zinu, ka man teiks – viņa nespēj tikt galā ar saviem darbiniekiem. Bet tie, kuri paši ir ko uzcēluši un radījuši, zina, cik šim apgalvojumam ir plašas robežas. Un esmu sev apsolījusi – vairāk to nedarīšu. Bet citādi nevar. Mums ir mūzikas grupa “Dziļi violets”, un to pārfrazējot un attiecinot uz Villa Santa – man tas ir “Dziļi personisks” projekts. Un, lai arī manu māju jau divdesmit gadus kopj lieliska sieviete, kura ir kļuvusi par ģimenes draudzeni, es varu arvien vēl izmazgāt grīdu. Tā ir vērtība, kuru tev nevar atņemt neviens.”