pazudusi
pazudusi
- just give me a reason.
- 11.2.13 00:06
- kāpēc es vienmēr visu daru pēdējā brīdī? cenšos mainīties, bet nekas nesanāk.
vai tiešām tas ir tik neiespējami.
es gribu tā pat, kā manas apdomīgās klases biedrenes domāt un skaidri zināt par savu nākotnes izvēli un bet mājas uzdevumus izpildīt jau piektdienā, pierādīt, ka neesmu nemaz tik slinka, kaut tā ir taisnība. JĀ- es atzīstos ESMU SLIŅĶE. ar grūtībām piespiežu sev kaut ko darīt. bet, tad kad es piespiežu, tad viss izdodas labi.
vai tas ir zvaigznēs rakstīts- tieši tu, meitene, nebūsi spējīga piespiest sev kaut ko izdarīt.
es zinu atbildi.
un tad viss šķiet pieriebies. liekas, šie 11 nomācītie gadi ir bijusi pilnīga elle. gribu prom no visas rutīnas kas ir šajā ciemā. gribu kaut ko sasniegt un lepoties. un lai citi lepojas ar mani.
bet tas viss apstājas pie tā, ka esmu nejēga un pilnīgi norakstīta sliņķe.
tāpēc, mācības mani arī šodien neaizrauj.
-
Mūzika: pink-just give me a reason
Garastāvoklis:: annoyed
-
0 rakstair doma
- Who knew- YOU!!
- 3.2.13 23:59
- You took my hand, you showed me have,
You promised me you'd be around.
I took your words and I believed in everything you said to me,
I did.
If someone said three years from now, you'd be long gone,
I'd stand up and punch them out, cause they're all wrong,
I know better cause you said forever, and ever,
Who knew?
Remember when we were such fools, and so convinced and just too cool.
I wish I could touch you again, I wish I could still call you friend,
I would give anything.
When someone said count your blessings now, fore they're long gone.
I guess I just didin't know have I was all wrong.
They knew better, still you said forever, and ever,
Who knew?
I'll keep you locked in my head, until we meet again.
And I wont forget you my friend.
That last kiss I'll cherish untill we meet again..
You visit me in my sleep,
My darling,
Who knew??
-
0 rakstair doma
- Radioactive
- 29.1.13 22:19
- Dīvaina sajūta... liekas, ka viss jau aizmirsts un nevajadzīgs. Nesvarīgs kļuvis TAS, neinteresants, nožēlojams, sen aizmirsts,no TĀ radītajām sajūtām palicis TUKŠUMS. Tu aizmirsti, aizmirsti, esi aizmirsis, bet tad.....
Neliels ieraksts, zvans, vēstule, skatiens- atmiņas.
Un viss, sirds puksts, tirpas skrien, zils pār acīm, liekas, ka nekas nav noticis. Aizmirsti naidu, dusmas, piedošanu- viss paliek. Ir tikai TAGAD- TŪLĪT- ATPAKAĻ- TAS- ATPAKAĻ- RAKSTĪT- ZVANĪT- SATIKT- PIESKĀRTIES- SAMĪĻOT. Teikt PIEDOD, es... viss.. viss... tā nekad nav bijis, sākam no sākuma.. NĒ!!!!! KAS TAS? Tavs prāts teica nē, bet es gribu.
Un tad nāk apjausma! Tās ir tikai iedomas, atmiņas, vecās sajūtas... Kuras.. diemžēl, vai par laimi, neatrgriezīsies..
Un tad- nāk apjausma. Man tevi nevajag, jo tev mani nevajadzēja. Man ir kas labāks, kas tuvāks, TO kuru negribu laist vaļā.
Bet lai arī cik gribētos, TAS vienmēr atausīs atmiņā ar jaukajiem mirkļiem. Un daļa sirds saka- ja viņš tev kādreiz teiks, LŪDZU? Ko tu atbildēsi?
???
??
?
-
0 rakstair doma
- She don't want to go outside tonight
- 1.1.13 23:48
- Ir 2013. gads. Vai tiešām? Es galīgi nejūtu sevī jaunā gada dzirksti, kas parasti manī iemiesojas un ar jaunu sparu liek doties tālāk uz priekšu. Laikam pārāk bieži rakstu par skumjām. Kaut kas priecīgāks..
Mani mazie ķipari, kuri vienmēr manī ievieš sparu kaut ko darīt, izdarīt līdz galam un priecē mani ir ieradušies lai mani glābtu. Lai arī tikai viņām ir 5 un 7 gadi, viņas mani spēj nodarbināt. Gan fiziski, gan garīgi (iespējams tieši tas ir iemesls, kurš lika man 2012. gadā nesapūt baltajā ādas dīvānā). Fiziski, jo man ir ar viņām jādodas pastaigās, ko viena esot mājās nedaru, jāspēlējas ar viņām, jātaisa ēst, ko arī laikam pietiekoši priekš sevis netaisu (laikam tas ir iemesls, ka esmu nometusi 3kg). Garīgi, jo viņas man vienmēr liek izdomāt kaut ko jaunu, lai nebūtu garlaicīgi un lai arī ir tik mazas, liek padomāt par svarīgām lietām- ģimeni, bērniem man pašai kaut kad nākotnē.
Manas mazās pidrillas. Šīs trīs dienas būs jautras. Izstaigāšos ārā, izlasīšu skolai paredzēto literatūru nākošajam pusgadam, LU ģeoloģijas fakultātes kursu kontroldarbiem ,cerams, atradīšu arī laiku. Iztrakošos kārtīgi, lai varu kārtīgi iesākt jauno mācību gadu.
Adjos Amigos!
-
Mūzika: Ed Sheeran- The A Team
Garastāvoklis:: hopeful
-
1 rakstair doma
- 2012?
- 19.12.12 10:26
- Tuvojas jaunais 2013.gads. Esmu apņēmusies apkopot visu 2012.gadā izdarīto, ko ir vērts atminēties.
1. Sākšu ar to, ka 2012.gads man vienmēr paliks prātā ar COLDPLAY in WARSAW. Oii, tas bija the BEST. Nekad nebūtu domājusi, ka būšu uz tik grandiozi, fenomenālu koncertu, kurā ieguvu tikai pozitīvas emocijas. Rihanna, Avrila un pat šogad apmeklētais Bryan Adams koncerts nestāv manas mīļākās grupas koncertam Mylo Xyloto ne tuvu!
2. Vienīgais, kas šogad man ir devis līdzīgas emocijas šim koncertam ir Prāta Vētra "Vēl viena klusā daba". Šogad izmēģināju kaut ko jaunu un aizbraucu nevis kā ierasts uz Rīgu, bet uz Jelgavu. Nenožēloju, lai gan korķi pēc koncerta bija nemainīgi lieli.
3. Saulkrastu Jazz festivāls. Hmm, nekad nebiju bijusi uz Jazz festivālu, kaut gan tas notiek manā pilsētā. Izmēģināju un teikšu- nebija slikti. Par to paldies manai dārgajai draudzenei, kura mani jau ir pieradinājusi pie Jazz skaņām.
4. Jāpiemin arī ka, beidzot pievērsos ģeogrāfijai nopietnāk un iestājos "Vides zinātnes" akadēmijā LU. Tas ir liels solis uz izaugsmi.
5. Protams, jāpiemin arī pēdējie mēneši kopā ar vienu jauku cilvēciņu. Viņš ir fantastisks, vienmēr mani atbalsta un ir blakus. Mīlu.
6. Kur gan bez draugiem. Paldies visiem, kuri mani 2012. gadā nepameta, lai arī esmu darījusi dažādus nedarbus.
Nu, ko labās lietas uzskaitītas, bet protams, kur gan kāds gads bez nepatīkamām lietām.
1. Pirmais un lielākais pārdzīvojums bija dzīvesvietas maiņa. Vēl ar vien, kaut arī tas ir tuvāk skolai, tuvāk draugiem, mani sāpina doma, ka tētis ir viens. Man viņa pietrūksts. Un zinu, ka viņam arī es, kaut viņš to neizrāda tā kā citi tēvi. Vienmēr dotie solījumi par apciemošanu un padzīvošanu pie viņa izpaliek, draugu, drauga, skolas u.c. iemeslu dēļ. To es gribu mainīt 2013.gadā.
2. Mācības. Esmu palaidusies un kaunos, ka ir brīži, kad priecājos, par pašu niecīgāko atzīmju iegūšanu. SKUMJI.
3. Manas vecvecmammas zaudēšana. Bija lietas, ko vēlējos no viņas iemācīties. Bez mantotās mīlestības pret dziesmu un gatavošanu, vēlējos iegūt zināšanas par adīšanu, tamborēšanu un viņas skaisto izšūšanu. Receptes viņas garšīgajām biezspienmaizītēm un krēma kūkām.
Tāds bija mans 2012.gads.
-
0 rakstair doma
- I love you for 1000 years
- 18.12.12 20:22
- Mans mēness, mana saule, mans atrastais zeltagabals raktuvēs, kuram nejauši uzdūros. Mana basturma, jo tev tā tik ļoti iegaršojās. Jā, šoreiz saukšu tevi par basturmu.
Es mīlētu tevi 1000 gadus, ja tik ilgi nodzīvotu.
Tu domā, ka uz tevi apvainojos, kad neskatos vai pagriežu muguru. Nē, tas viss tādēļ, jo mīlu tevi un man paliek skumji, kad dodies prom.
Arī tagad, pēc pāris minūtēm tu dosies un es palikšu viena skumstot un ilgojoties. Viens skūpsts neremdēs manas skumjas, tas tikai padziļinās manas slāpes pēc vēl un vēl taviem skūpstiem un apskāvieniem.
Mīlu tevi un neaizej.
-
0 rakstair doma
- ĶĪNA
- 16.12.12 21:27
- Rakstot vēstures eseju nācās izpētīt Ķīnas kultūru, zinātni.
Ķīna šķiet interesanta. Kāpēc? Jo tā ir savādāka, Ķīnā ir citas vērtības, citāda kultūra un citāda dzīve.
Arī mūsu dzīvē ik palaikam gribas kaut ko mainīt. Izvērtēt un saprast, ka dzīvē ir tomēr citas vērtības.
Es arī gribu kaut ko mainīt savā dzīvē.
Man ir apnikusi mana ikdiena. Viss ir iegājis rutīnā. Nekas nenotiek vairs spontāni, viss tiek plānots.
Kāpēc mana dzīve nevarētu būt kā Tibetas pakalne? Tu krīti, celies, dodies augstāk kalnā. Dodies uz savu mērķi.
Pašlaik man šķiet, ka es tikai krītu un krītu.
Kad es sasniegšu beidzot kalna virsotni?
-
Garastāvoklis:: hopeful
-
2 rakstair doma
- Little things.
- 16.12.12 14:09
- No mazām lietām, sakrājas daudzu mazo lietu apkopojums.
Glāsti, skūpsti, mīļi vārdi, apskāvieni, smaids.
Šīs lietas, man nozīmē tik daudz, jo tā ir mana ikdiena. Ja kādreiz bez šī visa varēju iztikt, tad tagad es alkstu tavu apskāvienu un galvenais smaidu.
Katrs patiesais smaids, liek arī man smaidīt.
Vai tas ir slikti, ka esmu pieradināta?
Kā mani pieradināja?
Jā, mani pieradināja ar smaidiem, uzmanību, piesardzību un apskāvieniem.
Kā ir kad esi pieradināts? Tās ir fantastiskas sajūtas, kuras liek otram uzticēties.
Pateikt "Mīlu" vairs nav tik grūti, jo tas ir patiesi.
Man ir dota otrā iespēja un es to izmantoju ar katru mūsu kopā pavadīto brīdi.
-
Mūzika: Leona Lewis - I see you
Garastāvoklis:: thankful
-
0 rakstair doma
- Nožēlojamā
- 15.12.12 21:04
- Vai esat kādreiz domājuši cik ļoti sāpināt cilvēkus, kuri jums ir blakus?
Es šodien domāju.
Tagad domāju.
Es jūtos tik nožēlojama un tajā pašā brīdī mīlēta.Viņam rūp. Diemžēl, to saproti brīdī, kad šķiet, ir jau par vēlu.
Tu paliec klusumā. Klusumā, kuru aizpilda tavas asaras un šņuksti.
Istabā paliek vēl klusāks, kad viņš apsēžas man blakus, pat nepaskatoties uz manu pusi.
Es saprotu, šīs ir beigas.
KĀPĒC ES TĀ DARĪJU? Jautājums sev. Atbilde? Atbildes nav, jo saprotu, ka esmu muļķe. Vai tas viss bija šī vērts? Nē, nebija.
Es redzu, kā viņam sāp un sāp arī man. Es cenšos izdomāt, ko darīt? Kā mazināt viņa ciešanas.
"Piedod"- tas ir viss, kas nāk pār manām lūpām. Un tanī pat brīdī es saprotu, cik tagad vārds "piedod" šķiet nožēlojams un niecīgs.
Klusums ievelkas. Es ienirstu domās, cik ļoti nožēloju savu kļūdu. Asaras birst gar maniem vaigiem.
Pēkšņi viņa roka pieskaras manam vaigam un noķer asaru. Viņš paceļ manu galvu, bet es neskatos. Es nevēlos redzēt sāpes viņa acīs, un saprast, ka sāpju iemesls esmu es.
"Tas nekad neatkārtosies?"- viņš jautā. Mani pārņem emocijas, protams, ka nekad. Un tad.. vārds nekad šķiet nepareizs. Vai pasakot nekad, es viņam nemelošu.
"Es nezinu"- mana atbilde vārgi izskan tukšajā, bezkrāsainajā dzīvoklī, kurā vienīgā krāsa ir viņš.
Trieciens. Pliķis viņa sejā. Klusums.. Vientulība. Doma par aiziešanu.
"Piedod"- mans bezspēcīgais vaids, tikai pīkstiens, izskan klusi. Es noliecu galvu.
"Tas nekad neatkārtosies?"- viņš jautā vēlreiz, bet tagad. tagad doma par tukšumu, vientulību, izmisumu, negulētām naktīm, raizēšanos.
"Nekad!"- es atbildu un to tiešām zinu. Kā gan es to varu zināt? Es to zinu, jo šajās pāris minūtēs klusuma, esmu pārliecināta ko gribu. Un tā ir telpa siltuma, maigi glāsti, laimes asaras un prieka brīži.
Vai zināt kā ir, kad esi mīlēts?
Es zinu.
PIEDOD.
-
4 rakstair doma
- aquarium
- 15.12.12 16:33
- pilnīgs kosmoss.
-
1 rakstair doma