skatījums

« previous entry | next entry »
May. 6th, 2005 | 10:30 am

Rekur garām aiztraucās telefona stabs, rekur vēlviens, un vēlviens. Ļoti daudz telefonu stabu. Interesanti par ko cilvēk pašlaik sarunājās ar telefona palīdzību. Sievišķi droši vien sit klaču par saviem vīriem, bērniem, un par to ka kādā veikalā ir lielas atlaides uz šmotkām. Bet pagaidiet ne jau pa telefonlīnijām tikai cilvēki sarunājās. Mūsdienās tās tehnoloģijas jau ir augstu attīstījušās un vārdi lido pa gaisu. Interesanti ar kādu ātrumu? Labi par telefoniem nerunāsim. Ja nu kāds skaļi izrunātu manu vārdu, bet es skrietu ar tādu pašu ātrumu kāds ir skaņas ātrums, vai es visu laiku dzirdētu to savu vārdu atkārtojamies vai arī dzirdētu tikai un vienīgi kādu noteiktu skaņu. Skaņu AAAAAAAAAAA piemēram.

Izkāpšana no vilciena. Līst lietus.

Man nav lietussarga, bet man ir vienalga. Ja es tagad sāktu raudāt neviens tak nemaz nezinātu, ka es raudu. Kas gan spēs atšķirt vai es raudu, vai arī lietus lāses ir sakritušas man sejā. Ja es pietiekami samirktu, tad es pat varētu apčurāties un neviens to nemanītu. Lietus visu aizskalotu. Žēl ka tas nevar aizskalot manas bēdas.

- Es pamanīju asaras tev sejā, kāpēc tu raudi? Atskanēja balss, kas mani atmodināja no pārdomām.

Link | + | Add to Memories


Comments {0}