nekad nemeklē 23 iekš 77 par to ir azbesta sapņi, mokpilnām alām un reliģiozām nemeklētām puritāņu pazarēm miglainā paēnī austrumpilsētas piekrastes seklajos cilvēku neizpratnes lāstos pār sadegušo Babilonas bijību būtībā nē

Tie ir tikai vārdi apslāpēti tumšām debesīm un blāvāku saullēktu, sekojot vēl blāvākam saulrietam, un tā uz riņķi caur dažnedažādiem stūriem bez jēgas ar mērķi iegūt jēgu bezmērķīgi klīstot, plūstot prom, bet ne atpakaļ un neaizmirst izcelsmi apzinoties, ka tas ir ko meklējam, bet ko apzināti sev iegalvojam kā apraktu zem rūpju, baiļu gruvešiem - nogrimušu dziļūdens bumbu aļģēm apaugušu gaidot - savu likteni apzinoties, no kā cēlies ak varenā aizmirstība. visuma apziņa mana paziņa.

Ak jel gan nemeklē vienu, mēs visi tikai dēles, bet sūcam mēs dažādi - un es domāju, ka es ar to tikai sliktāks, ka sūcu vairāk kā alkatīgs - alkains - izsalcis posts pār visiem, kam skaudībā nāk tukšiem vēderiem pasauli klīst, bet jēgu un atbildi sniegt es vēl nespēju kaut gan vēlos es, jo neredzot kopplānu zūd pamats, robotais krasts erozijas sekas - brīvais kritiens mūžīgs jūras kaps. Man starp zivīm klusībā domāt, pūstot un atgaisojot savu ķermeni, izklīstot plašāk, lai iegūtu kopskatu ir jāsadalās, esmu pārāk vesels viens.