Ja es nebūtu slinks un tu man labi samaksātu...
Es sarakstītu grāmatu!
Šis ir tikai DEMO - neizdevies 3. mēģinājums iesprūdis rats, slinkuma sprunguļa dēļ!


Priekšvārds.
Cilvēks izdomāja rakstīt grāmatu. Tas apsēdās un domāja. Ko darīja nepareizi?
Es izdomāju rakstīt grāmatu. Es apsēdos un jutu.
Grāmatu neraksta ar prātu, grāmatu raksta ar dvēseli. Grāmata nav līnija, bet gan līkumota ceļš ar kalniem un pakalniem, alām un pussabrukušiem virvju tiltiņiem, kas karājas virs tukša un bezgalīga bezdibeņa. Grāmata ir ceļš, kas ieved cilvēku fantāzijas pasaulē.

Cilvēkam trūka pieredzes. Tas domāja, ko lai ieliek grāmātā no paša piedzīvotā.
Man trūka pieredzes. Es domāju, ko es gribētu piedzīvot.
Es domāju, ka sapratu jēgu un sākšu rakstīt, jo agrāk es to tiešām nesapratu.
Iesākumā bija vārds, Priekšvārds. Pēcāk bija 1. nodaļa.


1. Nodaļa
Bija dzestrs Maija rīts. Viņš gulēja uz dzelzsceļa sliedēm un gaidīja vilcienu. To pašu vilcienu, kuru viņš gaidīja katru darbadienas rītu, to pašu vilcienu ar kuru viņš bija devies uz darbu pēdējos 17 gadus, to pašu vilcienu ar kuru pirms tam viņš bija devies uz skolu, vēl pirms tam uz bērnudārzu.
Pulkstenis uz viņa rokām... blā blā blā - pārtrūka pavediens, pietam neveikmīgs sākums, jo pārāk depresīvs. Gribu varavīksni, gribu fejas, gribu šokolādes kalnu ar maziem rūķīšiem! Un vienradžus, daudz vienradžus!




Foršāk būtu rakstīt par sūkļiem, bet tas jau pat tagad būtu nodrāzts BOBA dēļ!