85,25 - taisnā līnijā. Taisnā tas ir tā, es uzņemu kursu - bez sānsoļiem. Tik taisni nav iespējams. Pa gaisu ir. Ja nu es lidotu? Ar ko? Tā bez nekā ar dvēseli, astrālā. Bet vai tad mani redzētu, protams justu, bet vai redzētu vai es varētu pieskarties, runāt? Vai es tomēr būtu kā spoks? Un nerunājot nemaz par to, ka es to nespēju. Tapēc es līkumoju, kratos vecos ratos.

Smaids, dežursmaids. Īsts smaids tikai, ja nedomā taisnā līnijā. Ja nedomā, ka dzīve ir taisns ceļš no Dzimšanas līdz kapam, ar pieturām: Skola, Darbs, Mīlestība, Ģimene, Bērni, Mazbērni. Atkarības. Atkarībā, kas kuram liekas, kā svarīgs pieturpunkts, bet varbūt tādu nav. Nē precīzāk sakot, tādu nav! Ir tikai plūdums, mūžīga upe un starp mums 3 upes.

Lielos vilcienos.
Lieli vilcieni ir vilcieni ar daudz vagoniem? Vai vilcieni ar lieliem vagoniem. Varbūt abi kopā? Patiesi liels un dižš -manā skatījumā, būtu vilciens, kas būtu ar daudz dažādiem vagoniem. Nevis daudz lieliem , bet daudz, daudz maziem. Nu, protams, arī lieliem, bet ne diviem vienādiem. Ar bezgalīgi daudz dažādiem vagoniem. Bet lokomatīve? Lokomatīve? Pietiekami spēcīga, ar mērķi un stipru apņemšanos, kas velk to visu līdzi.

Tātad dzīve manā interpretācijā: vilciens, kas sastāv no bezgalīgi daudz dažādām laivām, plostiem kuģīšiem, kuru lokomatīve ir straume, bezgalīgās upes straume.

Arlabvakaru.
Vai nāksi manā laivā?