Tikai viena sasodīta lieta pēc otras.
Vai tas ir tāpēc, ka kādu laiku nedzeru vitamīnus, strādāju no mājām, bet viss sajutās bezjēdzīgs.
Ūdens vietā dzeru kafiju, bet tagad iedzēru arī glāzi ūdens, lai atšķaidītu melnumu.
Vienkārši izlasīju, ka 4-5 kafijas dienā samazinot prostatas vēža risku un manam tētim atklāja prostatas vēzi,
un es arī jaunāks nepalieku un vēl piedalījos spēlē VIP, kur man iedeva arī grāmatu par vēzi "Kinomāna slimības vēsture".
Vēzis mūsdienās šķiet daļai cilvēku, bez maz vai, kā tāds dzīves posms? Līdz tam man likās ne jau ar mani ne jau ar mums.
Vectēvs taču dzīvoja līdz 80 gadiem, dzēra šņabi, pīpēja, pārdzīvoja karu un šķembu ķermenī, vecmamma nodzīvoja vairāk par 90 gadiem,
ēda eļļas maizītes, eļļainas pankūkas. Un, nu, es loģiski nopratu, ka tētis dzīvos arī līdz kādiem 80-90 vismaz, varbūt jau vēl nodzīvos,
un es dzīvošu 100 gadus un vairāk, jo orgānus taču varēs mainīt kā rezerves daļas, bet ir visādas šitādas draņķības ar spīlēm,
kas ielien visur, un kaulus un ādu nomainīt jau varbūt arī nevarēs tā nomainīt, un, vai viņu varēs izdzīt ar vīraku un degošu kadiķa zariņu, kā tādu jodu? Sazin.
Lai nu kā jādzer kafija un vīns, jo nedzērājiem lielāks risks, bet alus, laikam, pat risku palielināja, tātad sarkanvīns.
Kafija un sarkanvīns, kā zāles, kā profilakse un tā tālāk.
Piecelies 4 kafijas, 2 vīna glāzes, ej gulēt, piecelies, 4 kafijas, 4 vīna glāzes, ej gulēt.
Ja vēl kā nodzīvot ilgāk varētu izdomāt, tad ko tik ilgi darīt, kam pievērsties, kur ielikt enerģiju, kam veltīt sevi, un tā tālāk, tas ir grūtāks jautājums.
Ilgtspēja bez jēgpilnuma un jēgpilnums bezi lgtspējas, kā šos balansēt un vai vajag balansēt.
Citreiz klausos vai lasu par cilvēkiem, kuriem ir kaut kāda zin tur misijas apziņa, kaut kāda aizraušanās pāri visam, vai šie cilvēki ir citādāki?
Nu, tie: "Es jau 4 gados zināju, kas es būšu!" Nezinu, kāpēc, bet tāda pārliecība nebija ne 4, ne 14, ne 24 gados, ne tagad.
Varbūt tiešām jālasa tā grāmata, ko māsa ieteica "How to stop thinking, and start living in the moment".
Man jau liekas, ka es to daru, bet "living in the moment" man nozīmē daudz dažādu lietu un visas uzreiz, kas varbūt ir pat paralizējoši.
Es kaut kā nesaistu dzīvošanu kopā ar nedomāšanu varbūt šajā domā tad arī slēpjas mana problēma?
Mazāk analīzes, vairāk rīcības? Dzīvot galvā, dzīvot ārpusē, bet bez galvas, galva kā dekoratīvs elements?
Mazāk procesors vairāk antena, kas uztver visuma raidītus signālus?

Starp citu šo rakstu, klausoties Andreja aka Caurvēja kj setu, ir labs iesaku, viņš bija nabā:
https://naba.lsm.lv/lv/raksts/dabsolis/kasetes-caurveja.a130476/