Vakar bijām aizbraukuši ekskursijā uz Baldoni, jo vieta netālu no Rīgas, ar vēsturi un nebijām tur iepriekš bijuši un vispār anomāli silts un saulains laiks februāra mēnesim.

Pirmā pietura Mego, apstājamies pie Mego, ieķeram ko ēdamu. Vienmēr fascinē tas pilsētas, kuru lielākais veikals nav RIMI vai Maxima.
Mego liels, ne tikai pārtiku var ieķert, bet arī datorpeles, austiņas saimniecības preces, nu kā jau mazpilsētu, ciemu lielākais "universālveikals".

Pirmais apskates objekts: Mecendarbes muiža
Tātad sākumā braucām uz Mecendarbes muižu, kas bija bagāto Fon Līvenu medību pils, bet tā kā tur kādu laiku bija bērnu nams, tad apkārt saceltas kaut kādas 2stāvu blokmājas un šķūnīši. Tā, ka tā apkārtne izpurgāta. Skaistākais, kas tur bija ir liepu aleja ar 132 liepām, 66 katra pusē.

Otrais apskates objekts: Skatutornis Riekstukalnā
Nokļūšana nav pati ērtākā. Jo piebraucām, noparkojāmies un tur bija zīmīte: "skatu tornis". Tā nu ejam pa slīpu stāvu kalnu, kur vispār nav ierīkota taka, viss apledojis un izskatās vairāk pēc ekstrēma slidkalniņa, pēc kaut kādas atrakcijas, kur traki cilvēki skrien kalnā un mēģina nenokrist, nu, no sērijas stiproskrējiens, takešipils utml. Man jau šķiet, ka varēja jau pacensties, iedot pāris strādniekiem lāpstu dēlīšus un uztaisīt kaut kādas trepes nedēļas laikā. Augšā tornī, kad tur tikts, ne be grūtībām paveras uz ziemas sportu baudītājiem, jo tur ir slēpošanas trase, kas ir interesanti protams, ka uz torni ir jāīet pa slēpošanas trasi, kas liek aizdomāties, varbūt tas tornis ziemā domāts tikai slēpošanas trases apmeklētājiem, kurus augšā uzvelk elektromotors.

Trešais (trashais) apskates objekts: Baldones sanatorija un parks.
Kauna traips Baldones sirdī. Sagruvušas ēkas un nolaists parks. Es saprotu, ka varbūt kaut kādām alternatīvajām kultūrām patīk iet tur "urbex'ot", pūst uz sienas vārdus, dzert alu un čurāt vai "medīt spokus", bet ja šādas vietas ir, tām noteikti nav jābūt mazpilsētas centrā un centrālajā parkā, kas normālai pašvaldībai būtu jāsakopj. Liels fuj Baldones politiskajiem darboņiem. Pierīgas pašvaldībai, kura konkurē ar citām Pierīgas pilsētām un mazpilsētām par iedzīvotajiem, tomēr būtu jāsakopj savs centrālais parks. Labi ir tur atjaunotas strūklaciņas un daļa taciņu pat bija notīrītas no sniega, bet piemēram arī tiltiņi pār Ķekaviņas upi izskatījās avārijas stāvoklī. Jā, un es iedzeru to smirdīgo ūdeni, kas smird pēc olām. Diezgan pretīgs. Vispār interesanti uzrakstīta tā informācija par to ūdens dzeršanu, nu strūklaciņas ideāli izveidotas dzeršanai vai ūdens ieliešanai traukā un dzeršanai vēlāk, bet rakstīts tā apmēram: ļoti labs ūdens ar dziednieciskām īpašībām, reiz pat aklai meitenei atgrieza redzi un kareivji pēc kara izdziedēja savas brūces, nākamā rindkopa ūdens iespējam bīstams, lietot uz savu atbildību, tas uz cita plakāta, atkal saslavēts ūdens, tāds atkal uzrakstīts uz kaut kāda dēļa, ka labāk ūdeni nedzert, nav droši. Nu, cik grūti ir uztaisīt analīzes un uzrakstīt normālu tekstu un vismaz 3 valodās, varat dzert, bet novāriet, piemēram. Nu, es caureju nedabūju, bet varbūt paveicās.

Tā ūdens smakai un garšai būtu jābūt sliktākajai lietai Baldonē, bet diemžēl tā nebija vienīgā lieta, kas lika vilties.