Sēžu es virtuvē, prātoju par neizprotamas izcelsmes kāri uz biezpienu uz maizes, prātoju par agrīnā jaunībā absolūtā bezrūpībā Anglijā pavadīto nedēļu, istabā zvana telefons. Tiešām mana meitene? Kas noticis tik svarīgs, lai taisītu (extremely) long-distance call? Neužeļi, kāds tusētājs vēlas manu sabiedrību? Varbūt kāds atriebjas par to, ka pirms pusotra mēneša tusēdams traucēju  citiem naktsmiegu, tieši tāpat zvanoties sestdienas nakti?

Nepazīstams numurs.
-Jā?
-Labdien, te no Rīgas Pašvaldības policijas.
(Te ievietojiet acumirklīgu šoku, vienīgais reālais iemesls - mūziku pārāk skaļi klausos, kas nemaz nav reāli, bet šī pauze bija pārāk īsa, lai iedomātos ko reālāku)

Tālāk seko kaut kāds bla-bla-bla par kaut kādu Nelliju un Audēju ielu un es ar neviltotu prieku varu laipnajam policistam pavēstīt, ka viņš droši vien ir sajaucis numuru.

Tas nekas, ka ir bez dažām minūtēm 2 naktī. :)

-Tad jums tiešām nav nekāda sakara ar Nelliju un Audēju ielu?

C) jāiztur lidojošu priekšmetu triecieni: priekšējiem logiem jābūt pietiekami stipriem, lai novērstu to perforēšanu ar cietiem lidojošiem priekšmetiem, piemēram, ledus gabaliem, putniem, lieliem rūdas gabaliem, kas krīt no kravas vilcieniem, vai ar pudelēm, kārbām u.c. priekšmetiem, kurus izmet no garāmbraucošiem vilcieniem.

Tas atgādina, kā vidusskolā starpbrīžos gājām pīpēt dzelzceļa malā. Kādas lokomotīves mašīnists reiz gandrīz nogalināja mani/mūs ar "priekšmetiem, kurus izmet no garāmbraucošiem vilcieniem".

Nopirku divas grāmatas. Vienu uzdāvināju tēvam dzimšanas dienā, bet tomēr lielāku entuziasmu viņš izrādīja par to grāmatu, kuru biju nopircis sev. Tā gadās.