kaķa klepus - miedziņš nāk

es vēl joprojām esmu nomodā. nu jau 24 h. uznāca skumjas. par to, cik es patiesībā esmu vientuļa. par to, ka ir brīži, kad centies saņemties, lai gan iekšēji jūti un apzinies, ka viss ir pilnīgā pakaļā. un pa virsu tam visam ir filmu kategorija, kuras šādā dvēseles stāvoklī ir kā sāls brūcē. ir lietas, par kurām es negribu nedomāt. par cilvēkiem, par tām siltajām rokām. ne jau kārtējais klišejiskais "what did I do wrong?", bet gan "kurā brīdī es tik ļoti ierāvos sevī, kurā brīdī man zuda ticības saviem spēkiem?" dikti šobrīd pietrūkst sarunas, sapņu un ticības. tad nu ejam uz vannu, moška tur kaut kas ir aizķēries ...