5 filmas
Mar. 23rd, 2009 | 10:53 am
From:: pata
Quantum of Solace sagādāja vilšanos. Jāatzīst, ka nevienu Bondu no sākuma līdz galam neesmu noskatījusies - šis bija pirmais. Pretēji Betmeniādei, ar kuras Dark Knight es biju absolūti apmierināta, Quantums bija daudz par maz :( Īstenībā ticamības moments gāja zudībā jau pēc pirmās epizodes ar pakaļdzīšanos. Krievu meitene pārāk ļoti atgādināja Penelopi Krūzu, lai gan diez gan mīlīgs bija viņas rīcības attaisnojums - nogalināt savas ģimenes slepkavu, lai atriebtos, atriebtos, atriebtos (bet ikviens cilvēks saprot, ka atriebība nav nekāds saldais auglis). Par pašu Bondu visspilgtākā līnija ir Denčas raksturojums - vecīt, piebremzē drusku, pēc tevis paliek tikai līķu kaudzes! Tāda sajūta, ka džeks būtu drusku aizspēlējies 'kariņos', kas, protams iedragā viņam tuvu stāvošo cilvēku uzticību. Kopējais secinājums - far too boring. Jebkura Džeisona Borna daļa pārspēj šo filmu.
Pride&Prejudice (2005). Nu, smuki :) Noteikti jāatzīmē, ka šī ir vislabākā Kīras Naitlijas loma (no kaut kādām 6-7, ko man ir nācies redzēt). Otrkārt, Misters Dārsijs ir dikten smuks un pārliecinošs (lai gan tā vien gribas redzēt Kolinu Fērtu angļu TV 6-sēriju versijā!). Kā pozitīvais tēls jāatzīmē Misis Beneta ar savu ģeniālo frāzi - ja tev būtu piecas meitas, es gribētu redzēt, kas gan cits nodarbinātu tavu prātu, ja ne domas par to, kā viņas izprecināt! Ļoti precīza un izturēta rakstura līnija :) Par pašu galveno - love story starp Elizabeti un Dārsiju, jāatzīst, ka kaut kas līdz pilnai laimei pietrūka. Bimbiens beigās nebija. Turklāt, ja vecākajai māsai nebūtu izdevies apprecēties aiz mīlestības, bet aiz tīra aprēķina, tad es ļoti skaidri nolasītu, ka tajā laikā mīlestības vispār nebija - laulības bija darījums, bet mīlestība - tikai poēzija. Jā, tāpēc pēc filmas bija tāda mazuma piegraša - paņemt grāmatu un izlasīt.
Gran Torino. Otrreiz nesaņemtos noskatīties, lai gan filma ir ļoti laba. Nesaņemtos tāpēc, ka starp labu kino un personīgo gaumi/interesi tomēr ir atšķirība. Filmā daudz precīzu un konsekventu detaļu, viss it kā ir kārtībā arī ar kontrastiem, kas nolasās vienkārši burvīgi. Vjetnamas veterānu tematika un tai sekjošais amerikānisms gaumīgās dozās. Īstvuds spēlē lieliski. Kopumā izbrīna šīs filmas zemais novērtējums balvu izteiksmē, jo es personīgi to pielīdzinātu brāļu Koenu "No country for old men". Kāpēc Changelling, nevis Gran Torino dabūja visu slavu, fig viņ zin!
Harold and Maude (1971). Stāsts par diviem pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem - 20gadīgu bagātu puisi un 79 gadus vecu sievieti, kuri katrs savā pasaulē ir vientuļi; protams, vēlas būt mīlēti; satiekas un samīlas. Citējot Toniju Koletti, šī ir filma par dzīvību un nāvi, un to, kas ir pa vidu! Savdabīgi, bet atzīstos, ka 70gadu kino mani sāk aizvien vairāk valdzināt. Aktierspēle ir ļoti teatrāla, tā nav vēl tik organiska kā esam pieraduši redzēt mūsdienās, tajā pat laikā ir ļoti labi scenāriji. Ne smalkiem deguniem, bet mācību nolūkiem noteikti - kā būvēt raksturus, kā radīt kontrastus un kā to visu salikt vienā stāstā. Tāda mīlīga filma katrā ziņā :)
Painted Lady (1997) ar Helēnu Mirrenu faktiski divās lomā, jo slavu un ienākumus zaudējusī blūza dziedātāja ir spiesta pārtapt poļu grāfienē, lai glābtu no parādiem cilvēku, kas savulaik izvilcis viņu no narkotiku atkarības un draudošā bezdibeņa. Tam visam pa vidu ir iepīta afēra ar gleznām, mākslas vēsturi un izsolēm. Divas sērijas, vairāk kā 3 stundas. Noskatījos 1. sēriju, plkst. jau bija vienpadsmit vakarā, bet es nespēju izslēgt kompi un aiziet gulēt, jo tik jau nu ļoti gribējās noskatīties, ar ko tas viss beigsies! Es teiktu - tāds labs dāmu krimiķis, jo uz 204 minūtēm ir tikai 3 tekošie līķi (+1 flashbackā!), viena frontālā seksa aina (kopumā gan Mirrenai ir 3 seksa partneri), Hermes un Prada, māksla un geji. Turklāt - Helēna Mirrena dzied un viņai ir pīrsings degunā! Nu, patīk man tās britu TV mākslas filmas, ļoti patīk :)