(no subject)
Dec. 10th, 2008 | 03:26 pm
From:: drako
Funktieris ir citur.
Kamēr kāds tiek sveikā ar nodokļu nemaksāšanu, tikmēr viņš ir izdevīgākās pozīcijās, nekā tas, kurš maksā.
Nezinu vai tur pie vainas likumdošana vai korumpēti ierēdņi, bet kaut kādi apstākļi ļauj vienai noteiktai uzņēmēju daļai strādāt apejot nodokļus.
Runājot par ierēdņiem, tad tur savukārt ir tā, ka nospiedošais vairākums ir cilvēku, kas nekad privātajā biznesā nav darbojušies. Līdz ar to viņiem pat ir pilnīgi cita domāšana.
Vienkāršiem vārdiem izsakoties - ierēdnim jāmāk nevis labi strādāt, bet labi rakstīt atskaites. Pareizāk sakot atskaites kā reiz ir tas atskaites punkts, pēc kura tiek novērtēts ierēdņa darbs.
Jo pēc viena ierēdņa atskaitēm nākošais ierēdnis taisa jau citas atskaites, un pēc galējām atskaitēm vai plāniem tiek dalīts tālākais budžets, un no tirgus ekonomikas skatu punkta - iedalītais budžets ir iestādes "peļņa".
Pie tam šai iestādes peļņai ir ļoti īpatnējas īpašības proti: reālus uzkrājumus ir iespējams izveidot tikai viena gada apjomā - beidzoties finanšu gadam visi "uzkrājumi" tiek iestādei atņemti, tapēc bieži vien ir paradokss, kad visu gadu līdzekļi tiek taupīti, jo ir skaidrs, ka viņu ir daudz, bet gada beigās viņi tiek momentāli izgrūsti ārā uz steigu sarīkotos konkursos, jo savādāk tā nauda iestādei zūd.
Tas viss rada diezgan ačigārnu monetāro politiku budžeta iestādēs, kas nav īpaši labvēlīga idejai par līdzekļu taupību.
Un agas šinī gadījumā ir sīkums, manuprāt.
Piemēram, ja iestāde var iegalvot kādai aukstākstāvošai institūcijai, ka viņai vajag katru gadu pirkt jaunus datorus, tad viņa arī saņems katru gadu finansējumu pilnīgai datorparka atjaunošanai un neviens tur neko nepadarīs.
Vienīgais risinājums ir deleģēt pēc iespējas vairāk dažādas funkcijas privātajam sektoram un vienreizējus pirkuma un pakalpojuma līgumus nomainīt uz īres vai pakalpojuma abonēšanas līgumiem.
Kamēr kāds tiek sveikā ar nodokļu nemaksāšanu, tikmēr viņš ir izdevīgākās pozīcijās, nekā tas, kurš maksā.
Nezinu vai tur pie vainas likumdošana vai korumpēti ierēdņi, bet kaut kādi apstākļi ļauj vienai noteiktai uzņēmēju daļai strādāt apejot nodokļus.
Runājot par ierēdņiem, tad tur savukārt ir tā, ka nospiedošais vairākums ir cilvēku, kas nekad privātajā biznesā nav darbojušies. Līdz ar to viņiem pat ir pilnīgi cita domāšana.
Vienkāršiem vārdiem izsakoties - ierēdnim jāmāk nevis labi strādāt, bet labi rakstīt atskaites. Pareizāk sakot atskaites kā reiz ir tas atskaites punkts, pēc kura tiek novērtēts ierēdņa darbs.
Jo pēc viena ierēdņa atskaitēm nākošais ierēdnis taisa jau citas atskaites, un pēc galējām atskaitēm vai plāniem tiek dalīts tālākais budžets, un no tirgus ekonomikas skatu punkta - iedalītais budžets ir iestādes "peļņa".
Pie tam šai iestādes peļņai ir ļoti īpatnējas īpašības proti: reālus uzkrājumus ir iespējams izveidot tikai viena gada apjomā - beidzoties finanšu gadam visi "uzkrājumi" tiek iestādei atņemti, tapēc bieži vien ir paradokss, kad visu gadu līdzekļi tiek taupīti, jo ir skaidrs, ka viņu ir daudz, bet gada beigās viņi tiek momentāli izgrūsti ārā uz steigu sarīkotos konkursos, jo savādāk tā nauda iestādei zūd.
Tas viss rada diezgan ačigārnu monetāro politiku budžeta iestādēs, kas nav īpaši labvēlīga idejai par līdzekļu taupību.
Un agas šinī gadījumā ir sīkums, manuprāt.
Piemēram, ja iestāde var iegalvot kādai aukstākstāvošai institūcijai, ka viņai vajag katru gadu pirkt jaunus datorus, tad viņa arī saņems katru gadu finansējumu pilnīgai datorparka atjaunošanai un neviens tur neko nepadarīs.
Vienīgais risinājums ir deleģēt pēc iespējas vairāk dažādas funkcijas privātajam sektoram un vienreizējus pirkuma un pakalpojuma līgumus nomainīt uz īres vai pakalpojuma abonēšanas līgumiem.