kaķa klepus - Post a comment

Sestdienas naktī noskatījos. Un vēl vakar domāju, ka īsti sajūsmināties man tā arī neizdevās. Šis stāsts, ja godīgi, manī neizraisīja līdzpārdzīvojumu. Filmā, kaut arī tā ir melnbalta, ir pārāk daudz ārišķīgu lietu, atrunātu tekstu bez iekšējas motivācijas, vai precīzāk - pārāk maz informācijas par to, kas ir šie cilvēki un ko viņi jūt. Kāpēc Ians nocēla savam draugam zaķi, kāpēc viņš viņu apprecēja un kāpēc uztaisīja bērnu, pēc tam paziņojot ka visa šī notikumu virkne tomēr ir bijusi viņa lielākā kļūda?! Ar ārišķībām šeit ir domāta uz ekrāna notiekošā darbība bez paskaidrojumiem - es ticu, ka mūziķa biogrāfijā šie notikumi patiešām ir bijuši, bet to atstāstīšana man kā skatītājam emocijas tā arī neizraisīja. Ja godīgi, pašās beigās man Debijas bija vairāk žēl  nekā paša Iana. Askētiskā un apgarotā būtne Annika, kā no Vogue vāka nokāpusi, ar neapšaubāmu 70to gadu šarmu tiek pretnostatīta apaļīgajai mazpilsētas mājsaimniecei. Drusku klišejiski, it sevišķi epizodē, kur Annika pēc ilgākas pazīšanās ar Ianu knapi izdevš, ka viņai ir bail viņā iemīlēties. WTF reakciju izraisa iepriekš redzētās epizodes, pēc kurām vismaz man bija skaidri nolasāms meitenes kautrais mērķtiecīgums - jau pirmajā intervijā viņa valstījās gar sienu un dīvānā kā iemīlējusies fanīte, slēpjoties aiz a la femme fatale Sofia Marso tēla. Vilšanos droši vien radīja arī lasītās atsauksmes un iepriekš zināmās beigas, tāpēc filmas lūzuma punktu tā arī neizjutu. Skumji, ka bez mūzikas un diviem zaķiem Ianam nekā cita nav, vismaz ne filmā. Pie šāda - manuprāt, nepelnīti vienkāršota - uzstādījuma ir attaisnojama pašnāvība: epilepsijas lēkmes ierobežo viņa iespējas uzstāties, bet tad atliek vien sagruvusi ģimenes dzīve un smuks zaķis, ar kuru laikam to dzīvi kopā nevar nodzīvot - moška Annika sajūsminājās nevis par Ianu kā cilvēku, bet kā mūziķi?! Epizode, kurā Ians atgriežas pie vecākiem, vispār izraisa 'sajūsmu'! Neviena pavediena attiecībā uz grupas biedriem, kuriem, manuprāt, vajadzēja piešķirt meitenēm līdzvērtīgas otrā plāna lomas, bet pat grupas menedžerim filmā ir vairāk teksta un spilgtāks raksturs nekā mūziķiem.

Kopumā ļoti depresīva filma. Ne jau pašnāvības vai epilepsijas dēļ. Depresīva tā cilvēciskā un emocionālā tukšuma dēļ, kas neskumdina, bet drīzāk izsauc riebumu. Ja šī filma nebūtu par slavenību, tā būtu garlaicīga. Mani savukārt tracināja tas, cik daudz lietas šajā filmā ir jāpieņem par pašsaprotamām, lai gan dzīvē, manuprāt, vispār nav nekā pašsaprotama.