(no subject)
Apr. 24th, 2008 | 12:28 am
From:: pata
jā, gadās dzīvē arī tā :) es neapvainojos. es sākumā meklēju attaisnojumu un argumentus savai nostājai, bet šī bija pirmā reize (attiecībā ar vīrieškārtas pārstāvi), kad es sapratu: viss, tu esi savu pateikusi, tev uz šo nostāju ir tiesības un argumenti un otram cilvēkam nekas neatliek kā to visu pieņemt zināšanai. viss, ko tu skaidro tam otram cilvēkam - kāpēc tavs lēmums ir tāds, kāds tas ir - ir kaut kāda fucking vainas apziņa, ka tu negribi būt sliktais - tas, kurš kādu atraida un sāpina. pateicu savu sakāmo; redzēju, ka tas otrs ir manāmi šokēts par to un aizgāju.