kaķa klepus - July 14th, 2008

Cilvēciskā ziņā pa šīm 9 dienām esmu ieguvusi ļoti daudz. Saņēmu kārtējo belzienu pa pakaļu un degunu dubļos, kad nāc pie samaņas un centies saprast, kāpēc tas viss ar mani notiek, atkal un atkal; tajā pat laikā es izjutu patiesas rūpes un cilvēcisku sirsnību no tiem cilvēkiem, kas vārda tiešākajā nozīmē palīdzēja man piecelties, saņemties un iet tālāk. Es nezinu, vai spētu novērtēt šo atbalstu, ja man ik pa laikam neuznāktu epilepsijas lēkmes. Varbūt te patiešām ir kaut kāds līdzsvars starp to, kas man tiek atņemts, un starp to, kas tiek dots - spēja saskatīt un sajust. Ir grūti to izteikt vārdos. Tas ir smagi. Tā ir nolemtība, ar kuru reizēm liekas tik bezjēdzīgi cīnīties. Tajā pat laikā es apbrīnoju savu spēju ķerties pie jebkura, pat pie sentimentāla un bezgala klišejiska glābšanas riņķa. Tas vismaz uztur pārliecību, ka ir labi pēc tam pamosties. Es vairs nezinu, kur meklēt atbildes uz atsevišķiem jautājumiem. Bet es zinu, ka spēks dzīvot sakņojas mīlestībā.