kaķa klepus - June 11th, 2008

aizdomājos par vecāku un bērnu attiecībām. kāpēc bieži vien ir tā, ka bērniem ir jāaudzina savi vecāki? var jau būt, ka ir kaut kāda mikroevolūcija, ka katra nākamā paaudze ģimenē izaug labāka, izglītotāka un emociāli gudrāka. kad manā dzīvē sākās tas posms, kad māte savas problēmas krāva man virsū, es sāku atsvešināties un kļuvu dusmīga. paliek kaut kā obidno, ja cilvēks tev krauj un krauj to visu virsū, neskaitāmos slāņos tikai tāpēc, ka vajag to žulti dabūt no sevis ārā, nevis tādēļ, lai reāli risinātu šīs problēmas. nekas jau netiek darīts, ir tikai čīkstēšana un ņaudēšana, nepārtraukta čīkstēšana un ņaudēšana, it kā gaidot, ka kāds atnāks ar paplāti un noklās visu priekšā. un kāpēc gan lai tie nebūtu paša bērni?!

Nu, vot! Dažs labs te cepas par to, ka man ir smags raksturs un kategoriska attieksme, bet kad vajag uzrakstīt niknu vēstuli, lai atsēdinātu neko nejēdzošus djudjikus citā iestādē, tad gan es esmu ģeniāla!