Bilance
Dec. 26th, 2007 | 03:09 am
Ja jums visiem bija Ziemassvētki, man tikai prieks par to. Man ir bijušas 4 lieliskas brīvdienas, kuru laikā ir simboliski piekārtota māja, piebeigta netīrās veļas kaudze, nomazgāti trauki, izlasīta viena grāmata, noskatīta Dexter pirmā sezona (iesaku, lai gan scenārijs ir drusku creepy), gandrīz aizmirsu pašu svarīgāko - gatavots ēst :D
Man reizēm sametas bail no tā, ka es attālinos no vispārpieņemtā (ne tikai no svētkiem). Galu galā šīgada bilance nav bijusi visai spīdoša - pačakarētas attiecības ar 3 draugiem un 1 'mīļāko'. Šis gads ir bijis pēdējiem pilieniem bagāts. Kaut arī veselības ziņā esmu noturējusies godam (un par šo uzvaru man ir patiess prieks!), pēdējie pilieni ir krājušies gan profesionālajā, gan attiecību sfērā. Tāpēc arī jaunā gada apņemšanās ir nomainīt darbu un .. nu, kā lai saka .. par attiecībām. Ar t.s. draugiem ir vieglāk - man šo cilvēku nav tik daudz, lai pamatīga par un pret izsvēršana prasītu daudz laika. Tā skarbā atziņa ir tāda, ka dažādu apstākļu sakritības un vispārējās loģikas dēļ cilvēki pamazām attālinās. Nevis viens vai otrs, bet viens no otra. Man tas ir jāciena, jāpieņem. Tāpat kā tas ir jāciena un jāpieņem tiem, no kuriem attālinos es. Pie šādas aritmētikas cilvēciski grūtākais ir samierināties ar faktu, ka kaut kas ir mainījies. Man ir gan viegli, gan grūti. Grūti tāpēc, ka atmiņas un pagātne mani vienmēr ir vilkusi atpakaļ. Viegli tāpēc, ka es gribu būt brīva un nespēju panest pārmetumus par to, ka esmu tāda, kāda vēlos būt. Progresa vārdā ir jāizvēlas vieglākais ceļš, lai gan es tam nevienmēr spēju pakļauties. Varbūt .. kādu dienu es patiešām attapšos viena, ar savām kaislībām, kurās nebūs neviena, ar ko dalīties. Šobrīd es nejūtos viena. Sirdī nē.
Vēl šogad esmu īstenojusi savu sapni. Nu, vismaz esmu uz pareizā ceļa, lai to īstenotu. Dramaturģijas darbnīca un viss, kas saistīts ar to, noteikti nodarbinās manu prātu vismaz nākamajā gadā. Sajūta ir kā bērnībā, spēlējoties ar konstruktoru: detaļas ir izkaisītas pa vairākām kastēm vai vispār kaut kur pazaudētas, taču tik ļoti gribas saskrūvēt kopā kaut ko īstu - mašīnu vai traktoru. Taču, tāpat kā bērnībā es meklēju iztrūkstošās skrūves un riteņus, tā tagad es meklēju raksturus un sižetus. Gribas pa īstam! Vēl šogad ir jāpabeidz maģistra darbs. Esmu tikusi vaļā no ilūzijām un saistībām, kuras uzskatīju par papildus motivāciju. Tagad ir palikusi tikai mana sirdsapziņa. Vismaz to nevar apšaubīt :)
Daudz kas ir palicis aiz muguras. Daudz ko no tā visa es vienkārši neatceros (acīmredzot funkcija 'empty recycle bin' manās smadzenēs darbojas automātiski). It's just a side effect :) Taču tas noteikti palīdz virzīties uz priekšu - ja ne fiziski, tad emocionāli gan. Tikai uz priekšu. Nekļūsti atkarīgs no citiem cilvēkiem, jo tu dzīvo tikai un vienīgi savu dzīvi - citi tavā vietā to nenodzīvos! Viss pārējais - komunikācija, draudzība, mīlestība - ir tikai saskarsmes punkti, kas piedod krāsas, skaņas, smaržas un atmiņas mūsu dzīvei, pilnveido to. Bez tā nevar, taču ieklausies sevī un sadzirdi!
Man reizēm sametas bail no tā, ka es attālinos no vispārpieņemtā (ne tikai no svētkiem). Galu galā šīgada bilance nav bijusi visai spīdoša - pačakarētas attiecības ar 3 draugiem un 1 'mīļāko'. Šis gads ir bijis pēdējiem pilieniem bagāts. Kaut arī veselības ziņā esmu noturējusies godam (un par šo uzvaru man ir patiess prieks!), pēdējie pilieni ir krājušies gan profesionālajā, gan attiecību sfērā. Tāpēc arī jaunā gada apņemšanās ir nomainīt darbu un .. nu, kā lai saka .. par attiecībām. Ar t.s. draugiem ir vieglāk - man šo cilvēku nav tik daudz, lai pamatīga par un pret izsvēršana prasītu daudz laika. Tā skarbā atziņa ir tāda, ka dažādu apstākļu sakritības un vispārējās loģikas dēļ cilvēki pamazām attālinās. Nevis viens vai otrs, bet viens no otra. Man tas ir jāciena, jāpieņem. Tāpat kā tas ir jāciena un jāpieņem tiem, no kuriem attālinos es. Pie šādas aritmētikas cilvēciski grūtākais ir samierināties ar faktu, ka kaut kas ir mainījies. Man ir gan viegli, gan grūti. Grūti tāpēc, ka atmiņas un pagātne mani vienmēr ir vilkusi atpakaļ. Viegli tāpēc, ka es gribu būt brīva un nespēju panest pārmetumus par to, ka esmu tāda, kāda vēlos būt. Progresa vārdā ir jāizvēlas vieglākais ceļš, lai gan es tam nevienmēr spēju pakļauties. Varbūt .. kādu dienu es patiešām attapšos viena, ar savām kaislībām, kurās nebūs neviena, ar ko dalīties. Šobrīd es nejūtos viena. Sirdī nē.
Vēl šogad esmu īstenojusi savu sapni. Nu, vismaz esmu uz pareizā ceļa, lai to īstenotu. Dramaturģijas darbnīca un viss, kas saistīts ar to, noteikti nodarbinās manu prātu vismaz nākamajā gadā. Sajūta ir kā bērnībā, spēlējoties ar konstruktoru: detaļas ir izkaisītas pa vairākām kastēm vai vispār kaut kur pazaudētas, taču tik ļoti gribas saskrūvēt kopā kaut ko īstu - mašīnu vai traktoru. Taču, tāpat kā bērnībā es meklēju iztrūkstošās skrūves un riteņus, tā tagad es meklēju raksturus un sižetus. Gribas pa īstam! Vēl šogad ir jāpabeidz maģistra darbs. Esmu tikusi vaļā no ilūzijām un saistībām, kuras uzskatīju par papildus motivāciju. Tagad ir palikusi tikai mana sirdsapziņa. Vismaz to nevar apšaubīt :)
Daudz kas ir palicis aiz muguras. Daudz ko no tā visa es vienkārši neatceros (acīmredzot funkcija 'empty recycle bin' manās smadzenēs darbojas automātiski). It's just a side effect :) Taču tas noteikti palīdz virzīties uz priekšu - ja ne fiziski, tad emocionāli gan. Tikai uz priekšu. Nekļūsti atkarīgs no citiem cilvēkiem, jo tu dzīvo tikai un vienīgi savu dzīvi - citi tavā vietā to nenodzīvos! Viss pārējais - komunikācija, draudzība, mīlestība - ir tikai saskarsmes punkti, kas piedod krāsas, skaņas, smaržas un atmiņas mūsu dzīvei, pilnveido to. Bez tā nevar, taču ieklausies sevī un sadzirdi!