līdzjūtība
Feb. 23rd, 2007 | 03:03 pm
mood: helpless
Es tikai tikko izlasīju par traģēdiju pansionātā, kaut arī virsrakstu redzēju jau no paša rīta.
ir tā, ka .. patiesībā kamols kaklā. varētu pat atzīties, ka visa mana bērnība ir pagājusi ar tādu pansionātu fonā, jo mums laukos netālu no mājām arī viens tāds ir, kur dzīvo garīgi slimi cilvēki. tā ēka patiesībā uzdzen drebuļus: tā atrodas pagasta galvenā ceļa malā, ar logiem uz ceļa pusi, pāri ceļam ir baznīca, kura tikai nesen atrestaurēta. manā atmiņā tā iespiedusies kā tāda vientuļa un pamesta, nodrupusi un pelēka, bez Dieva klātbūtnes. aiz baznīcas ir kapi, mani mīļie kapi, ar kuriem saistās patiešām patīkamas atmiņas. pansionāta ēku ieskauj augsta sēta, kurai virspusē ir dzeloņdrāšu žogs. siltā laikā daži logi, kuriem nav restes priekšā, ir atvērti un uz palodzes atspiedušies dzīves sisti cilvēki. šie iemītnieki ir ar dažādām diagnozēm, smaguma un bīstamības pakāpēm, taču viņi visi savā būtībā un rīcībā atgādina sakropļotus bērnus. dažādās grimasēs saviebtas sejas, kroplīgas kustības, nesaprotama dikcija, dusmu lēkmes un neadekvāta rīcība. kad biju maza, es no viņiem baidījos. viņi vienmēr staigāja strīpainās pidžamās, nošļukušās čībās. ziemā viņi bija satuntulēti visādās parpalās un skrandās. kad es paaugos, es vairs nebaidījos no viņiem, man bija viņu žēl. dažas sejas es vēl joprojām atceros. bet bija arī tādi, kurus nemaz nelaida ārā - īpaši bīstamie, kas apdraud apkārtējos, vai kustībnespējīgie. un tā viņi tur eksistēja, dienu no dienas, gadu no gada. Reģu ugunsgrēka kontekstā man projicējas sakropļotu bērnu sejas un ārprāts, ieskauts liesmu dzležainajās spīlēs, kliedzieni un bezpalīdzība, vecums, iznīcība, mīlestība un žēlums. un šīs sajūtas ir ļoti izteiktas un dziļas, pat te un tagad ...
ir tā, ka .. patiesībā kamols kaklā. varētu pat atzīties, ka visa mana bērnība ir pagājusi ar tādu pansionātu fonā, jo mums laukos netālu no mājām arī viens tāds ir, kur dzīvo garīgi slimi cilvēki. tā ēka patiesībā uzdzen drebuļus: tā atrodas pagasta galvenā ceļa malā, ar logiem uz ceļa pusi, pāri ceļam ir baznīca, kura tikai nesen atrestaurēta. manā atmiņā tā iespiedusies kā tāda vientuļa un pamesta, nodrupusi un pelēka, bez Dieva klātbūtnes. aiz baznīcas ir kapi, mani mīļie kapi, ar kuriem saistās patiešām patīkamas atmiņas. pansionāta ēku ieskauj augsta sēta, kurai virspusē ir dzeloņdrāšu žogs. siltā laikā daži logi, kuriem nav restes priekšā, ir atvērti un uz palodzes atspiedušies dzīves sisti cilvēki. šie iemītnieki ir ar dažādām diagnozēm, smaguma un bīstamības pakāpēm, taču viņi visi savā būtībā un rīcībā atgādina sakropļotus bērnus. dažādās grimasēs saviebtas sejas, kroplīgas kustības, nesaprotama dikcija, dusmu lēkmes un neadekvāta rīcība. kad biju maza, es no viņiem baidījos. viņi vienmēr staigāja strīpainās pidžamās, nošļukušās čībās. ziemā viņi bija satuntulēti visādās parpalās un skrandās. kad es paaugos, es vairs nebaidījos no viņiem, man bija viņu žēl. dažas sejas es vēl joprojām atceros. bet bija arī tādi, kurus nemaz nelaida ārā - īpaši bīstamie, kas apdraud apkārtējos, vai kustībnespējīgie. un tā viņi tur eksistēja, dienu no dienas, gadu no gada. Reģu ugunsgrēka kontekstā man projicējas sakropļotu bērnu sejas un ārprāts, ieskauts liesmu dzležainajās spīlēs, kliedzieni un bezpalīdzība, vecums, iznīcība, mīlestība un žēlums. un šīs sajūtas ir ļoti izteiktas un dziļas, pat te un tagad ...