kaķa klepus - December 26th, 2006

oi, tas bija labi. sasodīti labi! šitā izbimbāties no sirds. it kā parasts stāsts par mīlestību, kas ienāk mūsu dzīvē pēkšņi un, protams, samērā nepiemērotā brīdī. nepiemērots tādēļ, ka Frančeskai (M. Strīpa) ir ģimene un māja - statuss, kas paģēr mūžīgu uzticību un ir kā pavada, no kuras grūti atrauties. uz 4 dienām viņa ir palikusi viena, jo pārējie devušies uz kaut kādu izstādi. un tad pēkšņi viņas dzīvē parādās fotogrāfs Roberts (K. Īstvuds) - vīrietis ar siltām acīm un maigām rokām. vīrietis, kas prot aiztaisīt durvis, necērtot tās, un piedāvājas palīdzēt pagavatot pusdienas. mīlēšanās dzīvojamā istabā uz grīdas kamīna gaismā, vanna un sveces, kaisle un maigums vienlaicīgi. mīlestība vai klaiņojošā vilka rutīna? 'come with me'. viņa jau bija sakravājusi mantas, lai dotos. tomēr nē. viņām vienmēr atrodas kaut kādi argumenti, lai paliktu tajā vienmuļajā pienākumu pilnajā ikdienā, nevis ļautu vaļu saviem instinktiem. svaru kausos tiek likta mūžīga uzticība un uzplaiksnījusi kaisle. mīlēt var dažādi. arī tad, ja tu mūžīgi glabāsi šo nesasniedzamo cilvēku savā sirdī un atmiņās, lai pēc viņa nāves saņemtu kasti ar dažādām relikvijām, kas mazliet sentimentāli, tomēr apliecina, ka arī viņš tevi ir mīlējis kopš tās liktenīgās dienas, kad ieradies vienmuļā lauku nostūrī, lai fotogrāfētu kādu no tiem necilajiem tiltiem, kas kļūst par divu mīlētāju pēdējo vēlēšanos - izkaisiet manus pelnus, stāvot uz šī tilta, jo tāda bija arī Roberta pēdējā vēlēšanās. Tādā veidā es viņam uz visiem laikiem atdošu to, ko kādreiz atņēmu.
nav vārdam vietas.