kaķa klepus - December 6th, 2006

Vakar un šodien domāju par raudāšanu. Pēdējā laikā asaras no manis spēj izspiest tikai sentimentālas ainas iekš filmām/raidījumiem/izrādēm/grāmatām. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu raudājusi par kaut kādām savām privātām nebūšanām - par neizdošanos darbā, par nenotikušu mīlestību, par netaisnību, par to visu, kā man nav ko varētu vēlēties citādāku, par cilvēkiem apkārt un sajūtām. Jā, ja nu vienīgi par tām situācijām, kad tiek izsaukta ātrā palīdzība un tu esi tik bespēcīgs ar to apziņu 'wtf, atkal?' .. bet izkaukties spilvenā vai saraudātām acīm blenzt spogulī un justies kā pēdējā niecība un neveiksmju perēklis - nē, to es nespēju!

Kāda ir iespēja līdz 29. decembrim uzcept dramaturģiska rakstura garadarbu uz 25 000 - 50 000 zīmēm man, kas ir tikai skribelējusi uz rūtiņu lapām videnes laikos?! Šis pasākums mani dikten interesē - nu labi, es jau vairākus gadus sapņoju par rakstīšanu, bet man pat nav skaidra tā shematiskā dalīšana cēlienos, ainās, skatos etc. Idejas sižetam - nav. Nulle, pilnīga nulle. Bet gribas, ai kā gribas!