par kino
Dec. 4th, 2006 | 02:24 pm
ir 4. decembris, bet algas kontā vēl joprojām nav :( kaut kā zuda motivācija pastrādāt šodien!
nu, vakar pēc pusnakts man atnāca "Being Julia". tomēr. pirms 'došanās uz vasarnīcu' epizodes nospiedu stop. gribas izgaršot. Anglija, 20.gs. 30. gadi, kaislības, sievišķība un elegance. turklāt man patīk A. Beninga - viņa savā tēlojumā ir ļoti vitāla un patiesa. varbūt kādam krīt uz nerviem tādas neirotiskas un savās emocijās nekad neapvaldāmas sievietes, kurus ļoti uzspēlēti sevi eksponē. taču šis dzīvīgums un ļoti spilgtā emociju toņkārta fascinē.
un jā, neizbēgamais salīdzinājums ar Streiča "Teātri" un V. Artmani. ne jau patīk/nepatīk kategorijās. tās ir divas ļoti atšķirīgas filmas: dažādi uzsvari un sižeta līnijas, divas atšķirīgas Džūlijas Lambertes - noslēpumainā un sadzīvē tikpat teatrālā V. Artmanes versija; un elegantā, līdz membrānai kaislīgā un pavedinošā aprēķinātāja A. Beningas interpretācijā. galvenā vērtība un trumpis, manuprāt, ir Sabo salīdzinošās priekšrocības atspoguļot laikmetu un vidi, kas rada noskaņu. Ja Streičs liek Artmanei slapstīties pa tumšām Vecrīgas ielām un puskrēslainu Toma jumta istabiņu; tad Sabo mums piedāvā īstus Londonus bulvārus un ainavas. Viņam ir viss - tējas dzeršanas, dinners, interjeri, saloni un īsts teātris. varbūt tāpēc man vienmēr ir licies, ka Streiča filmā galvenā tomēr ir Artmane - zināmā mērā stāsts par viņu, nevis par Dž. Lamberti.
nu, vakar pēc pusnakts man atnāca "Being Julia". tomēr. pirms 'došanās uz vasarnīcu' epizodes nospiedu stop. gribas izgaršot. Anglija, 20.gs. 30. gadi, kaislības, sievišķība un elegance. turklāt man patīk A. Beninga - viņa savā tēlojumā ir ļoti vitāla un patiesa. varbūt kādam krīt uz nerviem tādas neirotiskas un savās emocijās nekad neapvaldāmas sievietes, kurus ļoti uzspēlēti sevi eksponē. taču šis dzīvīgums un ļoti spilgtā emociju toņkārta fascinē.
un jā, neizbēgamais salīdzinājums ar Streiča "Teātri" un V. Artmani. ne jau patīk/nepatīk kategorijās. tās ir divas ļoti atšķirīgas filmas: dažādi uzsvari un sižeta līnijas, divas atšķirīgas Džūlijas Lambertes - noslēpumainā un sadzīvē tikpat teatrālā V. Artmanes versija; un elegantā, līdz membrānai kaislīgā un pavedinošā aprēķinātāja A. Beningas interpretācijā. galvenā vērtība un trumpis, manuprāt, ir Sabo salīdzinošās priekšrocības atspoguļot laikmetu un vidi, kas rada noskaņu. Ja Streičs liek Artmanei slapstīties pa tumšām Vecrīgas ielām un puskrēslainu Toma jumta istabiņu; tad Sabo mums piedāvā īstus Londonus bulvārus un ainavas. Viņam ir viss - tējas dzeršanas, dinners, interjeri, saloni un īsts teātris. varbūt tāpēc man vienmēr ir licies, ka Streiča filmā galvenā tomēr ir Artmane - zināmā mērā stāsts par viņu, nevis par Dž. Lamberti.