kaķa klepus - tas viss atgriežas

Vakar saņēmu vēstuli. Man pamatskolas klasē bija sāncense - tāds klasisks sižets par teicamnieci (es) un otru teicamnieci (viņa) :) Viņai jau no 4. klases (kad sākām mācīties kopā) bija labāks rokraksts, viņai tika klases foršākie džeki un es patiesībā apskaudu par to skolas somu, ko viņai radi atsūtīja no Vācijas! Matemātikā es biju galvastiesu augstāka par viņu, arī mājturībā es viņu pārspēju - tas viss ne tikai liecībā, bet arī rajona olimpiādēs! Lielākais challange bija daiļrunāšanas konkursi: 6. un 7. klasē viņa man aizgāja pa priekšu, taču 8. klasē, kad bijām rajona konkursā, es ar "Emīla nedarbiem" iekabināju viņas Ārijai Elksnei. Neskatoties uz to, es vēl joprojām atceros, kā viņa deklamēja F. Bārdas dzejoli "Aka". Viņai ir 3 mēnešus vecs dēls, kuram ir nopietnas veselības problēmas (skat. http://www.ziedot.lv/proj.php?id=341&lng=lv). Lūk, tāda ir dzīve ...

"Pie tumšas, dziļas akas
Reiz enģelis stāvēja
Un viņa asara akā
kā zvaigznīte iekrita.
Ir gājušas dienas un gadi,
bet akā vēl zvaigznīte mirdz.
-Ak, klusais enģel,
vai zini, tā aka bij' mana sirds."