Kultūrizgāšanās

Šodien man bija kultūrizgāšanās.
Manai kultūrmāsīcai tika iedots pustūkstotis ielūgumu uz filmu "Napoleons Abela Gansa skatījumā". Mēmā filma, kas nav mēmā filma, kas ir septiņas stundas gara, kas ir divas stundas gara, kur ir ievads ar lekciju un draņķīgu dokumentālo filmu, kurā Abels Ganss lasa dzeju un atminas, ka ir zinājis, ko vēlas. Ja es būtu Abela Gansa daiļrades mīlētājs, tas būtu lielisks pasākums no kategorijas "obscure insights in the minds of great men". Šobrīd tas bija vairāk "obscure insights in the minds of obscure men".
Un, jā, tad sākās filma par Napoleonu. Kino "Rīgas" latviskā tulkojuma meitene mazliet kavējās un netulkoja visu. Pārdramatiski trīsdesmito (šķiet) kadri mijas ar divdesmito gadu mēmā kino tuvplāniem (šķiet), Napoleons izskatās pēc ļoti gotiska Roda Stjuarta, ļoti daudz statisti, kas vienmēr protestē vai aplaudē, kamēr uz Napoleona sejas tiek superimpozēts (sic!) krauklis. Kultūrmāsīca aizmiga, es filmas pusē izlēmu, ka jādodas projām.
Protams, seko sociālā neērtība, kas kulminē, kad es netīšām (godīgi) uzmetu priekšā sēdošajam cilvēkam (kas tumsā izskatās pēc Viļa Daudziņa) uz sejas savu šalli.
Paldies, brāli kinoklasika, piezvani, kad rādīsi Drakulu.