Change!

The Last Poets pirmais albums (1970, trīs Ņujorkas melno aktīvistu dzeja + ritms, man šķiet, ka AO varētu mazliet patikt, tikai tāpēc, ka visai patīkams spoken word) un Bunjuels visai pamatīgās koncentrācijās.
Un kaut kādas konstatas pārdomas. Nu tā, tikko kaut ko neskatās, nelasa vai neraksta. Ne gluži skumjas, bet ļoti, ļoti monotonas un mazliet pesimistiskas.
Šodien arī mazliet sakopu mājas. Un tikko noskatījos kārtējo Never Mind the Buzzcocks sēriju.