Actimel

Labvakar,
Es ceru, ka Jums iet jauki. Es nevarētu īsti teikt, ka man Jūsu pietrūkst, jo šīs pastkartes ir publiskas un es visus savus adresātus nepazīstu, bet tomēr ir labāk, ja pēc iespējas vairāk cilvēkiem iet jauki.
Šodien bija brīnišķīgi momenti, sajūsminoši un vizuāli iespaidīgi. Un radīt šos momentus bija neprātīga bauda, tas pats, kas uzrakstīt lugas sākumu vai prātīgu divrindi. Kāja uz priekšu, aprauts dūriens, oponents bloķē, aprauts dūriens, oponents izmisīgi bloķē, īsts un precīzs dūriens oponenta maskas daļā, kas sedz kaklu. Protams, kopvērtējumā es zaudēju, šķiet, visiem saviem oponentiem, bet guvu fizisku gandarījumu un narcisistiski estētisku baudījumu. Bloody satisfaction būtu tik piemērota frāze, ja vien tur nebūtu asiņu.
Šeit visi jogurti garšo pēc skābiem laima krēmiem, tādēļ Jūsu autors dzer nesamērīgi daudz zemeņu Actimel un, stundu garas sarunas laikā izmalkojot četrpaku, uzjautrina kaimiņienes.
Mazliet par vakardienas izrādi:

"Fast Labour". Pakļaujoties kaimiņienes norādījumiem, dodamies uz West Yorkshire Playhouse. Es zinu, ka tas skaitās kruti, ka tur ir pieklājīgas cenas, ka tas atrodas kaimiņpilsētā, un tas arī viss. Es zinu, ka izrāde ir par Austrumeiropas (vai nepieciešama kapitalizācija?) viesstrādniekiem. Muktupāvelas pusi, haha, mēs zinām, palūkosim, kā to interpretē Steve Waters.
Sižets īsumā: Viktors (pa labi) ir deviņdesmito upuris no Ukrainas, ierodas Skotijā darba / naudas meklējumos, sāk strādāt pie kāda Mr Grimmer (centrā), savaldzina viņa personal officer Anitu (otrā no labās, pašsaprotami) ar savu slāvisko tiešumu un labsirdību, satiek moldovas krievu Alekseju (pa kreisi) un lietuvieti Andriusu (jā), sāk sisties uz augšu, līdz nodibina savu nelegālo viesstrādnieku firmu un iegūst villu. Jūs, visticamāk, lugu tāpat neredzēsiet, tādēļ: finālā āŗpus skatuves aizdegas pārapdzīvota māja, viena viesstrādniece sadeg, no Ukrainas atbrauc Taņa (protagonista sieva), Anita aiziet uz policiju, Andriuss visus piekāš un aiziet pie Grimmera, Aleksejs paliek uzticīgs Viktoram, Viktora sieva operatīvi noorganizē visu dokumentu sadedzināšanu, bet Viktors atdod naudu viesstrādniekiem (ar Alekseja gādību) un bēg atpakaļ uz Ukrainu. Ja es būtu  paredzams vai vismaz vienā telpā ar </span>paredzams, es teiktu: "Pwnt!"
Vispirms, puika - autors brīnišķīgi (vismaz manuprāt) atspoguļo mentalitātes. Personāži ir mazliet neinteresanti, taču līdz kaulam precīzi. Gan Baltijas valstu neiznēsātā sāpe:
    Anita: Well, You speak Russian, don't You?
    Andrius: Lithuanian people forced to speak Russian until 1989...
    Anita: All right, just ask him where's he from!
gan Alekseja slāviskais sentiments pēc padomju laikiem, gan Viktora dzīvesstāsts (ļaujiet pateikt priekšā: iesaistīta privatizācija, desu rūpnīca, naudas aizņemšanās no nepareizā otrās pakāpes brālēna un ugunsgrēks), gan Grimmera mākslīgi radītā pienākuma apziņa (starp citu, citāti varētu būt mazliet neprecīzi):
    Grimmer: You like movies? You know the black and white movie about the big Irish guy? Well... The big Irish guy? Can't remember the name... Big fellow, you know. Helped a lot of Jews. Come on, Irish. Well, I feel sort of like him. The big Irish guy.
gan Anitas jaunības ticība labajam un demokrātiskajam, gan arī Taņas mentalitāte (skandāls rodas tikai tad, kad viņa uzzina, ka sieviete, kas dzīvo vienā mājā ar viņas vīru, ir viņam arī gatavojusi).
Brūnas žaketes pie bēšīgām biksēm, Adidas treniņtērpi, zelta ķēdes, Reebok kurpes, slāvu dāmu kolorīts, svētbildes jaunbūvē, pārsteigums par lieliem ledusskapjiem virtuvē, reminiscences par desas garšu un neviltots prieks par normāla šņabja piegādi, Alekseja vecmāmiņas boršča receptes, Andriusa atsvešināšanās no slāviskajiem biedriem, Viktora ticība likumam un pasaules skatījums "Sharks / Shark food". Mazie, es tiku pārliecināts, lai gan bija pāris over-the-top vietiņas. Borščs brokastīs, haha.
Nu lūk, autentiskums ir. Izpildījums arī bija. No izrādes paša sākuma (zivju ķidāšana rokmūzikas pavadībā) līdz izrādes pašām beigām (uguns blāzma un jūra rokmūzikas pavadībā) eleganti izmantoti videoekrāni. Tikpat eleganti izmantota divplānu skatuve, neuzkrītoši izmainot pelēkā fona tuvumu skatītājiem, atļaujot ar minimāliem rekvizītiem pārliecinoši uzvest gan dārzu un villu, gan ģērbtuvju un šosejas malu ainas. Starp citu, līdzīgs izpildījums arī Latviešu Mīlestībā, tikai tur fonu definējošie elementi atradās uz skatuves, kamēr Fast Labour - uz iepriekšminētajiem ekrāniem.
Un neviena krievu vārda (izņemot NEIEDERĪGU "kolbasa" izrādes pēdējā cēlienā). Ja mūsu imigrantu draugs runā angliski, viņš runā ar akcentu. Ja krieviski - bez akcenta, ar plašāku vārdu krājumu, bet tāpat angliski. Un izrādes sākuma izteiksmīgā žestu valoda un "SENK JŪ!" attur jebkuru skatītāju no "mātes" valodas sajaukšanas ar "īsto" angļu.
Par simboliku un tādiem niekiem nerakstīšu, tāpat neviens nenovērtēs. Ļaujiet tikai pateikt, ka Anitas dzīvoklī pirmais Viktora kompliments ir "You have good hands. Good.", bet Anita aiziet ar nepabeigtu "hand-job" un kliedzienu "Finish it up Yourself!" Roku motīvs un darba motīvs gan tieši, gan netieši caurvij visu darbu. Come on, Viktors beigās izmisis čukst, ka nepazīst savas rokas. Bet, yeah, parunāsim tad, kad būs par ko parunāt, jo pašlaik es varu melot. Ananāsu motīvs.
Man patika. Patika vieglums un dinamika (pirmie divi cēlieni hilarious, tad spriedze un skandāls, atkal vieglums un tad viss sabrūk), patika brīnišķīgais Grimmer (kolēģis salīdzināja ar Lock, Stock & Two Smoking Barrels) visai bieži humorā izteiktie draudi. "So that's what they did in Ukraine? Well, it was still on the map, last time I checked..." Vārdu sakot, patika. Ievērojami labāk par Equus ar kailo HP un Waiting For Godot. Man ir maza britu teātra pieredze.

Tagad lasīšu Bībeli (Exodus politiskā analīze). Un manā otra priekšmeta research grupā esmu vienīgais puika. Ar glītākajām grupas dāmām (bet tas ir tikai salīdzinoši ar grupu un neko nenozīmē, diemžēl). Veiksmīga dzīve pēdējā laikā. Tagad pasūtīšu pāris filmu scenāŗijus Amazon un izlasīšu akadēmisku rakstu par Vesu Andersonu - ja Universitāte man abonē tik daudz akadēmiskos e-žurnālus, kāpēc to neizmantot un nekļūt vairāk high-brow nekā es esmu?
Un es tagad varētu komentēt citu cilvēku blogus, nu, vadlīnija maniem ierakstiem, Jums interesantāk, man interesantāk. Spiritualized teksti man krīt uz nerviem, bet ir tik brīnišķīga vizuālās mākslas maniere. Patiesībā, es viņu pieminu tikai tāpēc, lai pasūdzētos, ka man viņa teksti krīt uz nerviem. Nabaga es.
Un vēl, guļot pie El Perro Del Mar ir VISLABĀKIE sapņi.
</span>