Labvakar, dāmas un kungi!
Pastkartes, otrais cēliens jeb "Publisko pastkaršu albums".
Kopš februāra vidus, kad Pastkartes īslaicīgi zaudēja savu jēgu, ir noticis visai daudz. Bet par visu pēc kārtas. Šajā ierakstā par filmām manā dzīvē.
Bunjuels un Andersons. Vispatīkamākais ir sākt skatīties vienu un tad otru, tikai lai pēc pāris dienām uzzinātu, ka citi arī tos skatās.
The Royal Tenenbaums ir viena no manām mīļākajām filmām. No tām, kad gribas gulšņāt dīvānā un būt saldsērīgam. Varbūt noskatīšos trešo reizi. Rītdien pat.
Rushmore man ir vienaldzīga.
The Phantom of Liberty mani sajūsmināja NEPRĀTĪGI. Buržuāzijas diskrētais šarms + mazliet vairāk sirreālisma. Awesomeness, vieglums, cilvēka prāta tumšās puses un patīkams vakars.
Los Olvidados ir Cicade de Deus sešdesmitajos. Ar vēl lielāku skarbumu. Bunjuels ir tumšs, tas man viņā patīk.
Simon of the Desert, mmmm, mmmm, kārtējie reliģiskie motīvi, mazliet absurda un vislieliskākās sešdesmito dejas ever.
Belle de Jour liek saprast, kas ir glīts Katrīnā D. un jau atkal niekojas ap novirzēm. Skaisti niekojas, niekojas tā, ka aizraujas elpa, niekojas ar skaistulēm, neliešiem un buržuāziju.

Maltese Falcon, Escape from Alcatraz un Bullitt ir tipiskākās puiku filmas, ko skatīties naktīs. Un Rozes Vārda ekranizācija man arī patīk.
Un No Country For Old Men tomēr ir vizuāls mākslasdarbs.

Izņēmu no bibliotēkas akadēmiskas esejas par Bunjuelu un viņa autobiogrāfiju. Nākamajā rakstā citāts par alkoholu.

I should take this moment to assure you that I'm not an alcoholic. Of course, I've occasionally managed to drink myself into oblivion, but most of the time it's a kind of ritual to me, one that produces a high like that induced by a mild drug, a high that helps me live and work. If you were to ask if I'd ever had the bad luck to miss my daily cocktail, I'd have to say that I doubt it; where certain things are concerned, I plan ahead.

( Dry Martini, anyone? )