Man bija šonakt sapnis. Tieši tāds sapnis, kādu es nedrīkstēju sapņot. Un vēl es vakar biju uz teātri (SMIĻĢA SKOLA, UK) un noskatījos "Spartaku". Diezgan awesome.

Kādu rītu Šerijs Skaundrels gāja barot pīles un filosofēt. Paņēmis cepumus "Selga" un paciņu Barclays Light un ielicis tos katru savā žaketes kabatā, viņš izsauca taksometru.
"Kurš idiots brauc barot pīles žaketē?" nodomāja šoferis, izlaizdams Šeriju Skaundrelu pie Engures dabas lieguma robežas, jo tālāk bez biodīzeļa braukt nedrīkstēja.
Šerijs Skaundrels aizdedza šķiltavas, cigareti, filosofijas liesmu un sūnu puduri, apsēdās uz steķiem un nesteidzīgi drupināja cepumus.
Mājās viņš brauca tikai tad, kad Šerijam Skaundrelam samirka kājas.
Dabā tomēr šarms.

Kolēģis dodas projām, pašam nāk miegs un tā vien gribas būt puikam, nevis vīrietim. Sacīts, darīts, miera krekls un izgulšanās pa visu gultu. Un žāvas tā, ka līdz galam. Un vispār, es gribu tikt patīkami pārsteigts.

Reiz Šerijam Skaundrelam uzspīdēja veiksmes zvaigzne. Sajūta bija no patīkamajām, gluži kā vinnēt loterijā vai atrast uz asfalta banknoti.
Todien bija Valsts Svētki un visi bija labajās žaketēs, arī Šerijs Skaundrels. Visi viņu lūdza nodarboties ar retoriku, bet Šerijs Skaundrels mulsi atmeta ar roku un smēķēja tālāk Barclays Light. Filosofēt brīvdienās nedrīkstēja.
Šerijs Skaundrels salika rokas žaketes kabatās un ar veiksmes pilnu skatienu noraudzījās Gaujmalas uguņošanā un gāja mājās tikai tad, kad viņam beidzās cigaretes.
Lūk, veiksmīgs cilvēks.