Mans pulkstenis neatpazina decembri un teica, ka ir trīsdesmit pirmais novembris.
Man labāk patīk būt nākamajā mēnesī, jo tas nozīmē, ka vēl tikai divas nedēļas un pāris dienas. Un tad, viss, miers un nekādu uztraukumu, miegs naktīs un ilgi vakari.
Un atkal fotosesija, atkal seriāli ar mafiju un brīnišķīgi šiks Klints Īstvuds. Un pastaigas pa pilsētu, un pirmie kabatas lakatiņi ar izšūtu burtu "S" un lietusgāze, pēc kuras tajos noslaucīt seju. Un kaklasaišu puikas, un Ziemassvētku sajūta, un Umberto Eko pastā, un biljards.
Un vienošanās par eleganci.

Es vakar pirms gulētiešanas lasīju grāmatu par pelēm vai žurkām un tulkošanu, lēni griežot ābolu, šķēlīti pa šķēlītei. Un pirms gulētiešanas noliku mazo kabatas nazīti tieši blakus gultai, neaizvāztu.
Un šorīt pamostos ar PDŽŠŠŠŠŠ dīvainuma sajūtu un emocionālu dūrienu. Kabatas nazīti turpmāk naktīs turēšu tālu no sevis.

Pēc divām nedēļām un pāris stundām es būšu atpakaļ. Un tad jau viss būs galā. Un viss būs labi.