( Stāsts vienos naktī )

Bet es tāpat viņus visus cērtu gabalos akadēmiskajā dzīvē.
Pat ar tikai četrām stundām miedzīša.
Jācer, ka Jenss Lekmans šovakar spēlēs par aukstām zviedru ziemām.
Es ļoti priecājos, ka koncerts būs baznīcā, jo šobrīd nevēlos ballēties.

Man ārkārtīgi nepatīk nokavēt pirmās iesildītāju dziesmas sākumu, bet tieši to es izdarīju un tad kremtos, ka briti savā baznīcā pārdod alu. Un iesildītāji, kuru nosaukumu nezinu un nemeklēšu, neaizskāra sirdi. Tieši šitik garš būs mans iesildītāju koncerta apskats.
Bet Jenss Lekmans, ai, ai, ai, ai, tāds mīlītis, nemanāmi uzslīd uz skatuves džemperī, kas varētu būt sapņu pidžamma, noskaņo ģitāru, kamēr tumbiņās skan Beirutuncitijaukumi, sāk klusi strinkšķināt un nesteidzīgi sagaida dziesmas beigas, lai noklepotos un sāktu tērzēt. Lai sāktu tērzēt ar klusiem vārdiem "and if I had to choose a moment in time to take with me into eternity" un ik pa laikam dziedošu ģitāru, kas pamazām pāriet kārtīgā dziesmā. Un es atspiežu galvu pret dūraini un esmu miegains. Un tad jau bēšīgajā altāra gaismā "Labvakar" un "Šobrīd esmu bez mājām" un stāsts par to, kā pilsēta viņu ved pastaigāties un aizved uz vietu, kur viņš ir pirmoreiz skūpstījies deviņpadsmit gadu vecumā. "Un," viņš jautā, "vai Jūs atceraties savu pirmo skūpstu?" Un atkal tērzēšana kļūst par dziesmu, un tad uznāk blonda zviedru dāma, kas šovakar būšot viņa perkusioniste, un tad pēc īsas pauzītes Jensa Lekmana dialogs ar Jensu Lekmanu.
"Ko lai vēl Tev pastāstu?"
"Jens, vai nepastāstīsi mums par savu vācu draudzeni Ninu?"
"Jā, protams."
Un seko stāsts, stāsts, stāsts ar variācijām un dziesma, dziesma, dziesma ar plaukšķināšanu un strinkšķināšanu.
Un tad Jenss Lekmans stāsta mums par savu dzīvi. Ja es strādātu "The Sun", es rakstītu, ka tā bija Jensa Lekmana grēksūdze, tikai tāpēc, ka baznīcā, bet es tā nerakstīšu, jo viņš vienkārši stāsta par savu dzīvi. Un saka, ka nemāk apieties ar loop pedāli, jo nav nekāds Final Fantasy vai /vārds, uzvārds/, vai kas nu viņi tur ir. Un saka, ka šī dziesma ir viņa frizierei
when You cut my hair
it's like a love affair
Un tad viņš pazūd ar savu zviedru dāmu, un atgriežas bēšīgi zeltītajā anglikāņu gaismā ar kolonām un augstiem griestiem, un akustiku, un saka, ka skaņu vīri viņam saka, ka telpās ar akustiku "būs labāk, kad atnāks cilvēki", bet šoreiz tā nav. Un vispār, viņam parasti neesot labāk, kad atnāk cilvēki.
Un tad ir vēl dziesmas, dziesmas, dziesmas, un tad aizskrien zviedru dāma un viņš paliek viens pats, lai pastāstītu par aukstajām zviedru ziemām. Tad viņš sakautrējas, prasa "Vēl?" "Nu tad Jūs mani kādu brītiņu neredzēsiet". Un tad nost no skatuves, un publika murd, un tad sāk skanēt ērģeles un no kaut kurienes skan kāda sirsnīga zviedru puikas balss, stāstot, ka septītais tramvajs ved uz debesīm.
Un viss, viss, viss, atvadas, viņš saka, ka viņam patīk parunāties un paspēlēt dziesmas arī tāpat vien, ārpus koncertiem. Bet mans singer-songwriter ir Jay Jay Pistolet un ar šo puiku es netaisos tērzēt, baidoties par neprātīgo sirsnīguma sajūtu krūtīs.
Pirms koncerta es biju dzirdējis trīs viņa dziesmas, ko man sūtījāt Jūs. Viņš nospēlēja visas.