Bet tik labi ir klausīties tās tikai desmitos no rīta. Vēl ir labi dzert vīnu un klausīties raidlugu "Avārija", kas visiem pieejama Latvijas Radio fonotēkā. Vēl ir labi dziedāt dziesmas par sociālajiem slāņiem. Vēl ir labi rītdien braukt uz Noah and the Whale koncertu. Vēl ir labi jau piekto dienu pamosties pēc diviem pēcpusdienā. Vēl ir labi dzert tējas un minerālūdeņus. Vēl ir labi laiku veltīt ne tikai politikas teorijai un ekonomikai, bet arī paukošanai un franču valodai. Vēl ir labi skatīties A-komandas pirmo sezonu un Black Books. Vēl ir labi gaidīt, kad atsūtīs jauno "Rīgas Laiku". Vēl ir labi virtuvē sarunāties angliski, kamēr Hanna Guo un viņas puika neko nesaprot. Vēl ir labi domāt par cilvēktiesībām un ēst gumijlācīšus. Vēl ir labi griezt ābolu pa šķēlītei vien. Vēl ir labi rīt agri mosties un iet uz "Chales XII" ēst Sunday Roast. Vēl ir labi piespraust visas pastkartes pie sienas, izraudāties un atrisināt attiecības.
Un, vai ziniet, man ir labi.

Norietēja saulīte, un Pēterītis aizvēra actiņas un aizmiga. Sapnī viņš redzēja nātres. Viņa tēvs bija nātres, māte - nātres, viņam bija mazais brālītis Nātrītis un viņa māsiņa bija no nātrēm. Un tad Pēterītis paņēma zobenu un gāja tās nātres cirst. Protams, viņš necirta māmiņu un tēti, brālīti un māsiņu, bet viņam bija tāds kā universāls naids pret nātrēm. Šis sapnis atstāja pēdas uz Pēterīša psihi, un no rīta viņš gāja prasīt māmiņai, kam nātres ir vajadzīgas. Jo, principā, nātres tikai auga sētsmalē, kur vectēvs tās nebija nopļāvis, un dzēla.
"Dabā jāvalda līdzsvaram," attrauca viņa māte.
Tad Pēterītis aizgāja uz grāmatplauktu, izlasīja grāmatu par "Naksitrallīšiem" un saprata, ka dabā tiešām jāvalda līdzsvaram, citādi savairosies žurkas vai kaķi, vai, attiecīgi, suņi.
Šo atziņu viņš izstāstīja arī saviem draugiem, un tie viņu atzina par baigo intelektuāli, nu, tādu, kas var iet uz Saeimas namu un pateikt: "Sartrs teica tā un tā!" un tad Saeimā visi ir "Woah! Kalvītis par Sartru nezina!" un ievēl viņu par parlamentārieti.
Pēterīša draugi bija politiski aktīvi, viņi gāja uz piketiem un gribēja balsot, bet nevarēja, jo viņiem bija trīspadsmit gadu. Viņi kompensējās ar "Jaunā Laika" jaunatnes organizāciju un "Visu Latvijai", un "Latviju Latviešiem", un tā, jo bija baigie nacionālisti. Tādēļ arī viņiem visiem bija autentiski zobeni.
Pēterītim bija autentiskākais zobens, jo viņa tēvs strādāja Kara muzejā un nesa darbu mājās. Citreiz viņš atnesa ložmetēju, bet tas nebija jautrs. Ar ložmetēju varēja tikai stāstīt par strēlniekiem un tamlīdzīgi, jo nebija lodes. Bet ar zobenu varēja cirst nātres sētsmalē.
Vectēvs bija meistars ar izkapti un vispār pedantisks vīrs, tikai uz vecumu tuvredzīgs un vairs neriskēja iet sētsmalē, jo tur auga tikai nātres un sava usne.
Usnes, principā, latviešu mitoloģijā ir tāda kā ļaunuma sakne, tā teica tēvs un vectēvs. Tam, starp citu, ir pamats, jo usnei ir apmēram spŗīdi gara sakne, es zinu, es esmu ravējis usnes. Un usne tā, kad saaug, tad ir tāda metaforiska okupācija. Par okupāciju varat uzzināt Kara muzejā. Vai Okupācijas muzejā. Aizejiet, tur ir blindāžas modelis.