| kaut kas vai tomēr kāds? |
Jul. 31st, 2011|10:46 pm |
nesanāk dzīvot mijiedarbībā.
starp nekustīgo un runājošo, statisko un pulsējošo.
kad dzirkstošā rosība pavirzījusies otrajā plānā (joprojām prātoju, vai šis stāvoklis nozīmē vientulību vai tomēr tikai pāreju no viena maza esības posma pie otra), savu nozīmību piesaka lietas. pēkšņi šķiet vilinoši pamainīt istabas iekārtojumu, pievērsties gastronomiskiem eksperimentiem vai iemūžināt nosacīti kluso dabu. mierinoša gremdēšanās neizmaināmajā. klusējošas figūras, kas neiebilst, nenorāda uz kļūdām, paliek blakus arī tad, kad aiziet spējīgie jau sen būtu devušies prom. banālā spēja pieņemt nevis tāpēc, ka gribētos, bet tamdēļ, ka izvēles nav. tā ir galējība, ko uzlūkoju vien tad, kad gribas palūkoties mazliet ārpus ikdienas komforta zonas, kas visbiežāk izrādās pietiekami ērta, lai no tās bez nopietna iemesla spēji nenovērstos.
šī uzmācīgā ideja, kura dažkārt atgādina par sevi. cilvēka nespēja līdz galam vēlēties izprast. jā, par vēlmi es runāju, nevis pašu darbību, nosacīto. nenovēršamais egoisms un gremdēšanās sevī. un kuram gan pietiktu nekaunības no tiesas otram to pārmest? jā, dažkārt saplūsme un enerģiju apmaiņa, bet visbiežāk sadursme, un atkal aiziet katrs ceļu savējo. cienījami, bet cilvēcības tomēr pietrūkst.
un māksla, un tīši norādītais (nozīmīgais), un grāmatas!
kaut kas starp cilvēku un priekšmetu. radītājs tur nobruģējis sev taciņu pretī nemirstībai.
un tomēr, šie ir tikai mirkļi, mazliet nelūgti, tomēr respektējami.
man nozīmīgākā tomēr ir pieredze, sastopot, saskatoties vai, dažkārt, pat dzirkstīm šķīstot.
dzīvības brīnums, mūzika un nakts - augusta svētā trīsvienība. |
|