Mans īpashais Draugs, paldies Tev, ka uzklausi mani. Tu zini, cik ļoti es cenšos piepildīt sevī Tavu ticību.
Paldies tev arī par šo vietu, kurā es mājoju. Lai nedz darbs, nedz atpūta, lai cik patīkama vai brīnišķīga, nekad uz ilgu laiku nešķir mani no tās mīlestības, kur a vieno manu dārgo ģimeni.
Māci man, kā spēlēt dzīves spēli godīgi, drosmīgi, ar stipru garu un pašpaļāvību.
Dod man dažus draugus, kas mani saprot un tomēr paliek mani draugi.
Dod man sirdi, ka prot piedot, un prātu, kas nebaidās laisties ceļā, kaut arī taka vēl nav iezīmēta.
Dod man humora izjūtu un dažus vaļas brīžus, kuros nav jādara nekas.
Palīdzi man tiekties pēc augstākās iespējamās nopelnu, godkāres un izdevību balvas, tomēr nekad neļauj, lai es aizmirstu sniegt laipnu, palīdzīgu roku citiem, kam nepieciešams uzmundrinājums un palīdzība.
Dod man spēku stāties pretim visam, kas nāks, lai esmu drosmīgs briesmās, nelokāms likstās, savaldīgs un vienmēr gatavs jebkuriem likteņa pagriezieniem.
Dod man spēju smaidīt, nevis raukt pieri, pateikt līksmu, laipnu vārdu, nevis runāt asi un rūgti.
Liec man just līdzi citu bēdām, aptverot, ka ikvienā dzīvē, lai cik priekpilnā, slēpjas ciešanas.
Ļauj man būt rimtam katrā dzīves notikumā nebūt nedz pārmēru lielīgam, nedz krist vēl nopietnākā pašnosodījuma grēkā.
Lai bēdās manu dvēseli pacilā doma: ja nebūtu ēnas, tad pasaulē nebūtu saules gaismas.
Neveiksmēs saglabā manu ticību.
Panākumos piešķir man pazemību.
Liec man paveikt pilnu manu darba tiesu un vēl vairāk, cik vien labi spēju, un, kad tas padarīts, liec man apstāties, samaksā tādu algu, kādu lemj Tava griba, un ļauj man ar mīlestības pilnu sirdi sacīt... pateicīgu āmen.
parsifal
...:.:. :.: .... .::..
...:.:. :.: .... .::..