Ar asinīm mums katram ir sava pieredze.

Kāpēc melnā? Acīmredzot, tas vislabāk saistās ar to, ko mēs stāstām. Par konkrētās krāsas simboliskajām nozīmēm, tiesa gan, šobrīd plaši un gari nestāstīšu.

Kāpēc vispār? Šis ir vēl sarežģītāks jautājums. Nedomāju, ka kāds cilvēks spētu uz šo jautājumu atbildēt nedogmatiski. Proti, katrs kaut ko dara, bet ikvienam varētu pajautāt, kāpēc tu to dari? Jēgas taču galu galā nav nedz lielai karjerai, ne labam auto, nedz milzīgam televizoram, nedz lielam dzīvoklim, nedz kaudzei naudas, nedz popularitātei. Bet vairums tiecas vismaz pēc kaut kā no šī visa.

Īsti nemaz nav zināms, kurš ir izdevīgākā pozīcijā - tas kurš kā apmāts skrien pakaļ materiālām lietām, vai tie, kuri cenšas pavērot no malas, cik nu tas iekšā atrodoties ir iespējams, un parādīt kaut ko, ko mūsu gadsimtā, mūsu kultūrā pārāk bieži mēdz nepamanīt.

Bet tā nav atbilde uz jautājumu kāpēc, drīzāk tā ir mazliet citāda attieksme pret dzīvi, vērtībām, sabiedrību utt. Mēs nesludinām, mēs nepravietojam, mēs nepiedāvājam rīcības programmas... mēs stāstām. Un pat ja mūsu stāsti mēdz gadīties melnāki, tad tie vismaz ir mūsu stāsti. Turklāt mēs tikai nosacīti stāstām par sevi, vairāk par pasauli, kādu to redzam mēs, mēs neizraujam to visu no zila gaisa. Tāpēc melns. Bet ne tāpēc...

(Reply to this) (Parent)