piekarinu sevi pie zvana...grabu

es vakar neizturēju. pārtraucu klusumu. un saņēmu pretī atbildi. es lidoju.

viņam uzrakstīju, ka mums jāpieliek punkts. kāpēc es tā izdarīju??? tagad viss- es vairs nekad ar viņu nesatikšos, jo pati visu izbeidzu. tikai viens meils un viss.... tas ir sāpīgi....šausmīgi...kaut viss manī kliedz un tiecas pēc viņa.... es nevaru. jo- mums katram ir sava dzīve.... un es viņu mīlu. tieši mīlestība mūsu jauko romānu izbeidz. jo tādas problēmas nav vajadzīgas ne man , ne viņam.
ko es darīšu tālāk? esmu jau pieradusi pie rīta buču īsziņām, pie čatiem skaipā un draugos. tagad nekā vairs nebūs.

Tāda ir dzīve... nopūšos. Kā allaž- visa gaudošana par pavisam parastu lietu- iemīlēšanos.Trīc ceļgali...nesaprātīgi šļupstu un raustu valodu. Kur var būt vēl tizlākas pazīmes?