bet manī šodien ir baloži, manī iesprostoti pieci, nē, visi desmit pelēki putni un laužas uz āru. Un es sēžu vēsu seju un lasu jaunākos laikrasktus. Un pie tāfeles par pieskarieem, par atvasinājumiem un par diferencētām funkcijām man stāsta, nu kuš, sieviete, vai tad tu nejūti, ka manī ir baloži?
Un mani elpvadi ir aizlipuši ar viņu spalvām, galvā iet vakardienas raidījumu atkārtojumi, un vilciens pieturēs Babītē, vispār vilciens pieturēs visur, bet zaļo pieturu nebūs, nē.
Zaļās pieturas ir manas bērnības elements -- tas satraukums, kad tu izlec no autobusa dubļainā pēdējā pakāpiena uz grants celiņa, jo nedrīkst nokavēt, autobuss vēl aizbrauks bez tevis; nujā un meitenes uz to pusi, bet paskriesim bišķīt dziļāk, okei? Un tad tā ātri, ātri, kamēr šoferis izpīpē, un tad atpakaļ, ķerties pie tomātmaizēm, čipšiem un limonādēm. Citiem ir arī tarhūns, kas man vienmēr ir garšojis pēc klepus sīrupa, bet tu tikai paklausies, kā tas skan -- tarhūns --, un vēl tā indīgi zaļā krāsa, tā bija manta. Un krāsainās gumijas žurkas pa 13 santīmiem. Tāpat kā atmiņu klades ar "Kāds ir tavs lielākais noslēpums?" un "Kas ir tava simpātija?" [atbildes svārstījās no meitenīgi koķetiem L. vai T. līdz puiciski skarbiem -- nav.]
Manta bija arī raidījums Uzmini Nu, kura iespaidā es sāku gudrot pati savas mīklas. Kas tas ir -- mazs, mazs vīriņš, nevar uzkāpt ābelē? [Tētis]
Atbildei bija diezgan nopietns, uz empīrisko izpratni balstīts pamats -- teju katru gadu mani vecāki kaapa kokos zarus zāģēt vai ābolus lasīt, un katru gadu krita no tiem nost.
Nupat runājos ar baložiem, un viņi saka, ka es laikam bišķīt esmu iem.
Banālie, banālie baloži.