[..]Korozijas vide. Bet ārā norisinās globālā sasilšana. Es zinu un visi zina, visi ir izlasījuši Dienā un Ilustrētajā Zinātnē un BBC mājaslapā. Un visi ir maksimāli informēti par notiekošo, un visi ir vienisprātis, ka KAUT KAS ir jādara. Kas? Nuuu tur izmeši jāsamazina un un mazāk ar mašīnām jābrauc. Tas viss ir tik vienkārši, tik vienkārši, ka paprasi jebkuram dienaszaglim, jebkurai tantei uz ielas, tev pateiks, kas, cik un ko darīt. Tad nafig tos grīnpīsus un vides pārstāvjus, atrisināsim to problēmu vienreiz un pa visām reizēm un miers. Īzī pīzī, ne? Nē.
Skatoties no termodinamikas viedokļa, mēs secinām, ka korozija ir patvaļīgs process.
Nujā, sasilšana. Termodinamika. Termodinamika dzen manas asinis vēnās un liek man ilgoties. Bet salt būtu tik vienkārši. Nekad neaizmigt un nekad nepamosties. Dzīvot, eksistēt un konspektēt ķīmiju.
Šobrīd runa laikam ir par uzkundzēšanos kaimiņiem un dabai vai kkas tāds. Uzkundzēšanās. Hm, pārspēks. Bet dažkārt mēs kalpojam kādam vienkārši tāpat, brīvprātīgi, pat nenovērtēti. Jo mēs citādāk nevaram. Katrā cilvēkā ir tas verga sindroms, tu nespēj būt patiesi laimīgs, ja kādam nespēj pakalpot, ja neesi kādam vajadzīgs. Esi mans kungs un es būšu tavējais. Bet līdzsvars mēdz novelties uz vienu vai otru pusi, attiecības karsējot vai palielinot spiedienu. Un laimīgāks šajā situācijā būs kalps, padevīgais. Jo viņš būs vajadzīgs, neaizstājams, viņš būs tas, kura pietrūkst the most.
Es neticu mīlestībai forever&after. Es ticu eksplozijām. Cilvēkā diendienā eksplodē simtiem mazu sprādzienu, un in lifetime viņā notiks vismaz pāris atombumbu eksploziju, lielākas un mazākas Nagasaki un Černobiļas, sirdssāpes un mīlestībiņas. Nesen atkal. Zibens sper vienā vietā divrreiz, un otroreiz sper tā līdz kaulam. Pēc tam paredzēts sausuma periods un taureņi un kodes apsprāgs.
Jāveic pasākumi. Pret koroziju. Pret politisko eliti. Pret vājumu. Pret... nu galvenais, ka pret. Jo par nekad nebūs tik efektīvs. Destruktivitāte ir krāšņa, skaista, efektīva un prasa salīdzinoši maz līdzekļu. Nopērc pāris kilogramus trotila un pasūti to, ko mīli, dirst. Un viss. Kāda jēga piņķerēties ar sāpīgo, melno radīšanu?
[es ar tevi gribu runāt tikpat ļoti, cik pasūtīt tevi..kkur.]
Skatoties no termodinamikas viedokļa, mēs secinām, ka korozija ir patvaļīgs process.
Nujā, sasilšana. Termodinamika. Termodinamika dzen manas asinis vēnās un liek man ilgoties. Bet salt būtu tik vienkārši. Nekad neaizmigt un nekad nepamosties. Dzīvot, eksistēt un konspektēt ķīmiju.
Šobrīd runa laikam ir par uzkundzēšanos kaimiņiem un dabai vai kkas tāds. Uzkundzēšanās. Hm, pārspēks. Bet dažkārt mēs kalpojam kādam vienkārši tāpat, brīvprātīgi, pat nenovērtēti. Jo mēs citādāk nevaram. Katrā cilvēkā ir tas verga sindroms, tu nespēj būt patiesi laimīgs, ja kādam nespēj pakalpot, ja neesi kādam vajadzīgs. Esi mans kungs un es būšu tavējais. Bet līdzsvars mēdz novelties uz vienu vai otru pusi, attiecības karsējot vai palielinot spiedienu. Un laimīgāks šajā situācijā būs kalps, padevīgais. Jo viņš būs vajadzīgs, neaizstājams, viņš būs tas, kura pietrūkst the most.
Es neticu mīlestībai forever&after. Es ticu eksplozijām. Cilvēkā diendienā eksplodē simtiem mazu sprādzienu, un in lifetime viņā notiks vismaz pāris atombumbu eksploziju, lielākas un mazākas Nagasaki un Černobiļas, sirdssāpes un mīlestībiņas. Nesen atkal. Zibens sper vienā vietā divrreiz, un otroreiz sper tā līdz kaulam. Pēc tam paredzēts sausuma periods un taureņi un kodes apsprāgs.
Jāveic pasākumi. Pret koroziju. Pret politisko eliti. Pret vājumu. Pret... nu galvenais, ka pret. Jo par nekad nebūs tik efektīvs. Destruktivitāte ir krāšņa, skaista, efektīva un prasa salīdzinoši maz līdzekļu. Nopērc pāris kilogramus trotila un pasūti to, ko mīli, dirst. Un viss. Kāda jēga piņķerēties ar sāpīgo, melno radīšanu?
[es ar tevi gribu runāt tikpat ļoti, cik pasūtīt tevi..kkur.]
Mūzika: Angels & Airwaves -- It Hurts
ir doma