Ir tādi momenti, ir tādas dienas, kad māņticīgā kārtā ir bail cerēt un bail arī necerēt. Ne jau tāpēc, ka kaut kas varētu nesanākt, bet tāpēc, ka varētu pat nenonākt līdz nesanākšanai, varētu palikt tajā miglainajā visu lietu pirmsfāžu stadijā blakus bērnības astronautsapņiem un neapzinātajai pārliecībai, ka kaut kad mūžā pienāks tas brīdis, kad čemodāni būs sakravāti un draugos pateiktas pārspīlētas atvadas dzimtajiem mežiem, krastiem un mazdārziņiem. (Ja izrādīsies, ka tā pirmsfāžu stadiju zona ir viens no sapņu apgabaliem, iespējams, tas palīdzēs saprast, kāpēc miegam ir tik milzīga vara pār mani.)
Nu un tad? Man arī patīk žēloties.
Nu un tad? Man arī patīk žēloties.
Mūzika: St.Lucia-All Eyes On You
ir doma