para's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 15 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in
para's LiveJournal:
[ Next 20 >> ]
| Tuesday, May 29th, 2012 | | 1:33 am |
I should know by now that people do not want anyone with problems around them. | | 12:39 am |
Vai es esmu sācis samierināties? Kādēļ es esmu tik mierīgs? Vai es būtu apmānījis pats sevi? Man pat ir grūti pateikt, kas īsti notiek. Vēl grūtāk pateikt, kam būtu jānotiek. Nē, sapņus sazīmēt ir vieglāk, nekā izprast realitāti.
Man nesen teica, ka es esot mainījies, ka esmu kļuvis "diplomātiski riebīgs", kr4 sliktāks neatkarīgi no tā, kas īsti ar tiem vārdiem bija domāts. Značit es esmu mazāk iecietīgs, značit esmu nervozāks. Vai man būtu iemesls būt nervozākam pirms šīs sesijas nekā decembrī? Nē, jo atkārtotas vilšanās un tamlīdzīgas sajūtas absolūti nav nekas jauns. Varbūt es esmu saņēmis kaut kādus pēdējos spēkus, cenšoties pretoties vēl pēdējo reizi? Kaut gan nē, es absolūti nejūtos tā, it kā es pēdējā laikā būtu nonācis saskarsmē ar jebkādas formas spēku.
Šodien sēžu un klausos to, ko klausījos pirms gadiem četriem. Kārtējo reizi sentimentu rauj augšā. Kopumā mēreni pretīga un apnicīga sajūta, taču šoreiz ir kaut nedaudz interesanti.
Vēl man šis tas sāk ārkārtīgi pietrūkt, es sāku sev atgādināt dažu labu. Tā nav laba zīme. | | Thursday, February 16th, 2012 | | 1:36 pm |
Es esmu noguris no neticēšanas sev un, vēl jo vairāk, nepārtraukto savu spēju ierobežotības apliecinājumu novērošanas. (nepratu es pateikt normālāk) Tieši tā, novērošanu un nevis cīņu, piepūli un vēršanos pret.
Es gribu darīt ko jēdzīgu, ko īstu, taču man nav laika, jo tas aiziet, lai piespiestu sevi darīt lietas, kas vienkārši ir jādara. Un atkal - drīzāk nodarbotos ar piespiešanu, nevis darīšanu.
Es esmu viens un vājš. Man ir apnicis. Jau kaut kad pasen rakstīju, ka ir jāpiedod asinis. Tas ir aktuāli vēl joprojām. Patiesībā, izmaiņu ir tik maz, ka aktualitāti nezaudē nekas. | | Wednesday, February 15th, 2012 | | 5:08 am |
miegs ir laimīgajiem, ēdiens - mīkstajiem.
jebkurā gadījumā, teju gads kopš esmu uzsācis projektu (cik nu veiksmīgi un cik nu gads, bet tomēr), attiecīgi derētu izvērtēt to, cik tas ir bijis vērtīgs.
cilvēkus es turpinu nepazīt, patiesībā pat laikam nu jau esmu pasācis atteikties no vēlmes pazīt, kas "sabiedrības normu" grāmatā noteikti ir solis uz leju. mana valoda un izteiksmes kultūra arī viennozīmīgi uzlabojumus nav pieredzējusi, taču vismaz pie tā tiek piestrādāts. šis process gan nav vienas nedēļas pasākums.
esmu izpildījis tikai vienu no nospraustajiem mērķiem - es neesmu izdzēsis ne vārda no šeit publicētā, lai cik ačgārni tie arī nešķistu. rakstīju par to, ko domāju, taču tās tik tādas emocionāli saraustītas un visā visumā sagrābstītas domas, bez skaidras idejas - absolūti nevērtīgi savārstījumi.
un nē, šis blogs noteikti nav palīdzējis izteikt un formulēt savas domas ikdienas saziņā.
paldies, šodien viss. | | Monday, January 23rd, 2012 | | 2:57 am |
jā, vēl šeit.
es turos pie solītā un nedzēšu ārā ne vārda publicētā. kauns man te ir par lielu daļu sarakstītā, taču nedzēšu. nav īsti plānos nodot norādi "para" kādai trešajai personai, turklāt manas anonīmās personības tēls man ir gaužām vienaldzīgs. | | Saturday, December 31st, 2011 | | 4:58 am |
man ir tik ļoti kauns. nemaz nespēju iedomāties, kā spēšu satikties ar draugiem, radiem, ar kuriem to esmu darījis līdz šim. es cilvēkiem vairs virsū nevarēšu paskatīties. izolēšos no apkārtējā. MAN NAV NEKĀ. man vienkārši nekā nav, esmu nekas, reāli nevienam nevajadzīgs, lieks. viss ir galā. es beidzot esmu panācis to, kam jau sen bija jānotiek - man mana debilā rakstura dēļ bija jāpiedzīvo tik smags kritiens, ka vairs nav kur. es esmu avarējis, viss ir galā. man nav ne jausmas, ko darīt. es esmu izniekojis laiku, naudu, cilvēkresursus. es esmu izvairījies no dzīves, lai kaut ko pasāktu, bet tagad man nebūs vispār nekā.
SKAISTI.
LAIMĪGU 2012. gadu. Jūtu, ka šis gads Tev būs ļoti īpašs. Tava dzīve sagriezīsies līdz nepazīšanai, tu nonāksi mēslainē, no kuras neizkulsies. vari sākt svinēt jau tagad. | | Thursday, December 29th, 2011 | | 10:35 pm |
es negribu nevienam uzbāzties, attiecīgi nāku šeit
kādēļ? jo man besī. besī visie pozitīvie pidari, kas neko vairāk par lauzītā valodā pateiktu "būs labi" nespēj izspiest. nu, ja nevari vairāk, tad pis nahuj, nevienam neesi vajadzīgs tik un tā. tas ir lieki. zajebal nahuj, urodi jobanie. jēgas nekādas. man laikam vajag palīdzību, bet es atļaušos tādu nelūgt un bez tādas arī pazust kkur, nekur, nebūtībā. paldies. ja varētu, sev uzsistu pa plecu - labs darbs, kvalitatīva dzīve tev te notiek. | | Saturday, December 10th, 2011 | | 9:55 pm |
"skaistu atmiņu krietni vairāk nekā sapņu"
aptuveni šādi šodien lasītajā meistardarbā (kauns minēt nosaukumu) tiks raksturots vecums. tobrīd es sāku domāt par savu atmiņu un sapņu balansu, un to, cik ļoti tas pēc šīs vasaras ir mainījies par labu nostaļģiskām atmiņām, un par to, cik es ļoti šaubos, vai nākamās vasaras teorijā līdzīgie piedzīvojumi nebūs vien uz gada nošķirtības rēķina radusies atblāzma jau izdzīvotajam. ir jāpiedod asinis. vai es tiešām kļūstu vecs vai arī gluži vienkārši panīcis un garlaicīgs pats sev? ir jāpiedod asinis.
vēl, skatos, ka novembrī man uni nebija, ko darīt. lūk, draugi mīļie, laika plānošana, tā to dēvē. lieki teikt, ka pašlaik darbu man ir vairāk nekā laika. taču tas jau tā - būs, nebūs. galu galā, domburs netika cauri pirmajai sesijai, kādēļ gan man tas būtu jāspēj? protams, izglītības trūkums jāņa performancēs ir jūtams, taču ne jau par to šis stāsts. labi, stāsta te vispār nav.
mani māc šaubas, es pašlaik nejūtu, ka viss notiktu pareizi, gludi, tā kā tam būtu jānotiek, lai pēc 10 gadiem es darīto ko jēgpilnu. mani māc šaubas, vai mana pēdējo divu gadu darbība man patiesībā nav likusi akmeņus ceļā uz to, ko es vēlos. pieņemot, protams, ka zinu, ko vēlos. pašlaik es neko neredzu un nemaz negribu redzēt.
paldies par uzmanību, gan jau līdz nākamajai reizei, kad par šo "projektu" atcerēšos. | | Friday, November 18th, 2011 | | 1:15 am |
Kādēļ daudz lielāka iespēja trāpīt uz labu filmu ir izejot cauri konkrētas aktrises biogrāfijai, nevis citu domām par filmām un režisoriem, un domām, un to, kas "katram būtu jāredz".
Pašlaik Julie Delpy repertuārs.
Current Music: Hospitāļu iela - Putni prom; Dinas vijole | | Monday, November 7th, 2011 | | 12:50 am |
a tagad es arī bišķīt šeit paraudāšu, jo, pārlasot sarakstīto, ir tīri jauka apziņa, ka te ir fiksēts gana daudz notikumu un sajūtu, attiecīgi tas būtu jāturpina
man pizdata ļoti ir skumji un vientuļi. man besī cilvēki, kas man ir apkārt, tā ir province domāšanā, lai arī no kādas lielpilsētas vai purva vidus viņi arī nenāktu. nezinu. iespējas tā nav, taču kopumā man ļoti nepatīk tas, kas pašlaik notiek, un man nav ne jausmas, kad paliks labāk. ārkārtīgi pietrūkst cilvēku. pēdējo reizi es pa telefonu runāju precīzi pirms 8 dienām, kad pierakstījos pie friziera. PIE FRIZIERA! bet nu tas, ka es nevienam nezvanītu, nav nekas jauns. jauns ir tas, ka nav rīgā cilvēku, kas zvanītu man - viņi visi ir prom.
uni ar iet smieklīgi. daru apbrīnojami maz, taču rezultāti ir apbrīnojami apmierinoši. taču es laikam atkārtošos, bet teikšu - anglijā nebūtu ne sūda labāk. tur tu justos tieši tā pat.
vēl man besī tas, ka tad, kad nonāku kontaktā ar foršiem cilvēkiem, ko izdodas satikt (nejauši, protams), es nespēju būt kvalitatīvs un jebkādā ziņā interesants. es esmu panīcis.
vēl, esmu ievērojis, ka šajā vietnē rakstu gluži tā, it kā man būtu 16 gadi (lasīt un iegaumēt iepriekšējo ierakstu!). ceru gan, ka šai vēlmei apakšā ir vien apstāklis, ka ikdienā tomēr man šādi neļauj rakstīt nedz universitāte, nedz arī darbs.
dziesma vasaras noskaņās, nākamā sāka skanēt galvā, rakstot šo meistardarbu
Current Music: 99 Red Luft Balloons; Hospitāļu iela - Putni prom | | 12:41 am |
tadam
sanāca iemaldīties šeit un atcerēties par to, ka arī man ir sava individuāla mēslaine šeit iekārtota. tās saturu gan es pārlasīšu vien pēc šī apburošā ieraksta veikšanas.
jebkurā gadījumā, pēdējās dienas esmu juties tā, it kā man vēlreiz būtu 16 gadi. (iespējams, tieši tādēļ es šeit pašlaik rakstu?) dziļāk gan es neizplūdīšu, jo es tev, internetam, tomēr neuzticos. pazīstot sevi, teju ikkatrs ir spējīgs atrast visu par ikvienu. | | Saturday, June 25th, 2011 | | 10:56 pm |
heh
Riktīgi bieži strādāju pie projekta, bet nu tas tā. Nevarētu teikt, ka nebija laika, taču to, cik ļoti par garām paskrējušajiem mēnešiem es ienīdīšu sevi visu atlikušo dzīvi es uzzināšu pēc kādām divām nedēļām.
Vairāk šodien sajūsmināja manas lieliskās komunikāciju spējas. Vēl jo vairāk, šoreiz ģimenes iekšienē. [moš piecreiz varētu atkārtot vārdu "vairāk" vienā teikumā, izklausītos reāli labi] Kamēr katrs normāls mana vecuma cilvēks jau sen no tēva būtu "izsitis" nepieciešamo naudu ceļojumam, es to vienkārši nedaru - pat pēc vairākkārtējiem mātes atgādinājumiem. Ja mana ģimene spēlētu spēli "davai, būsim valstis", starp mani un tēvu nebūtu nodibinātas pat diplomātiskās attiecības. Māte, savukārt, varētu būt kkāda ANO, kas cenšas reāli rukāt, taču beigās, būdama nedaudz korumpēta [jebšu piesedzot šo to šad un tad, dažreiz paglābjot arī sevi pašu], nonāktu pie aptuveni nekādiem rezultātiem.
Vēl nesen bija Jāņi. Diemžēl, dažs labs tika konkrēti uzmests [manā arsenālā tik smuku atmazku nebija - potenciāli labāku Jāņu piedāvājumi tomēr ar bija] un galu galā cilvēku skaits Jāņos sasniedza visvarenos 6. Taču man patika, tik tiešām. Atšķirībā no daža laba, es publiski nevainoju pus pasauli, jo, lūk, pats nemāku ne sūda neko organizēt un raudu, kad nekas arī nesanāk. Lieki teikt, ja es būtu kādu pasākumu organizējis [jā, noteikti], es vainotu pats sevi, bet nu labi, tas īsti neskaitās, jo sevi es vainotu pie gluži jebkā.
Current Music: ekogeto trokšņi | | Tuesday, April 26th, 2011 | | 3:06 am |
Industriālais pavasaris
Esmu ievērojis, ka es ļoti ātri un ārkārtīgi spēcīgi pieķeros cilvēkiem.
Reizēs, kad domāju par to, ka neesmu vientuļš, laikam būs jāatgādina sev par konkrēto novērojumu. Bet vai es vainīgs? Varbūt pavasaris.
(
Pāris dienas atpakaļ piedzīvoju industriālo pavasari - pirmais loks ar riteni šosezon norisinājās puspamestu rūpnīcu rajonā - tur, kur kopā jaucas visas iespējamās smaržas(?) un zāle vēl nepiesedz pirms gadiem desmit pohujā izmestos būvgružus. Pirmo reizi mūžā arī stāvēju zem koka, kamēr tam krita nost pumpuri. Es gan nezinu, kas tas par koku bija.
)
Current Music: placebo (oh, yeah ;D) | | Tuesday, April 12th, 2011 | | 8:38 pm |
Rīga
Šovakar bija ultimate Rīgas sajūta. Tādu noķert izdodas ļoti reti.
Vērmanes parks, soliņš, cigarete, dzestrs pavasara gaiss, rietoša saule caur kokiem, saksofonists, cilvēku steiga - it kā turpat, taču tanī pašā laikā tālu prom.
Dziesma pa ķeksi.
Current Music: Smeldze - Gagarins | | Monday, April 4th, 2011 | | 1:47 am |
viedoklis
Es gadiem ilgi apbrīnoju cilvēkus, kas spēj iestāties par savu viedokli, neatkāpties no tā, attiecīgi arī kvēli par to iestāties. Vienīgi šodien es sapratu iemeslu, kādēļ to nespēju es - jā, tam vajadzēja nepieklājīgi daudz laika un absolūti maz piepūles, taču tas notika gaužām nejauši. Jebkurā gadījumā:
Pārējā pasaule griež mani karuselī un met ārā katru reizi, kad pasaku ko savu. Un arī tad, kad interneta plašumos atrodu kādu sevis rakstītu savārstījumu, (mana identitāte jau sen kā atklāta un izvazāta kā lēta Lienes ielas mauka) jūtu, cik ļoti vēlētos atkāpties no saviem vārdiem. Taču tam ir maz sakara ar pagātni. Tam ir visdziļākais sakars ar tagadnes emocijām, izpratni un attiecībām ar apkārtesošajiem cilvēkiem - ārēja nesatricinātība cilvēkos korolē ar iespaidu, ka šo cilvēku nemaz nepazīstu, ka viņam neuzticos. Pie velna, kādēļ man nav vienalga!? Protams, to visu ļoti ietekmējuši ir tieši neizdibināmi pagātnes notikumi. Vēl jo vairāk, divu cilvēku savstarpējas attiecības vispār nebalstās uz neko citu kā abu personu kopīgo pagātni vai arī trešās personas iejaukšanos šo attiecību uzlabošana/maitāšanā.
Es gribu iestāties par savām domām.
Šī bloga atslēga - rakstīt un publicēt. Pārlasīt, pārdomāt, bet izvairīties no dzēšanas - neatkāpties no pateiktā, lai cik banāls un lēts tas neizklausītos vien minūti vēlāk.
Es trenēšos runāt par to, ko domāju es, nevis par to, ko varētu domāt persona, ar kuru sarunājos. Projekts sev. Kādēļ šis nevarēja ietilpināties gluži ikdienišķā dienasgrāmatā? Es domāju, ka ir skaidrs, ka man vajag apziņu, ka "visi lasa", citādi manas pūles ir teju bezjēdzīgas.
Current Music: Lydia - Hospital |
[ Next 20 >> ]
|