| 6:04p |
Jūtu, ka ir jāparakstās. Mans mazais pusaudzis brēc. Pārmaiņas pēc, līdz šim saražoto nedomāju pārlasīt. (EDIT: tomēr nē, lasīšu)
Divos vārdos - ir traki. Ir tā, ka ir parādu kalni, noignorētu epastu un darbu kalni, taču pāri visam - pavasaris galvā. Kad gan pēdējo reizi tā pa īstam būtu gadījies? Mans kursa darbs pēc manis sauc, taču vēl vairāk mani sauc viņa. Ja vispār sauc. Ja tik tiešām nav tā, ka es saucu viņu, bet sasaukt nemaz nespēju. Ffs, cik ilgi var baidīties, grīļoties un, galu galā, nepriecāties. Gaidu dienu, kad mans mazais, ar zemo pašvērtējumu un sociālo neveiklību apveltītais pusaudzis mani pametīs.
Globāli lietas ir gājušas uz augšu. Es nepriecājos, taču es neskumstu, es esmu pazaudējis emocijas, pasauli uztveru mierīgāk, nav nolemtības. Pat nezinu, cik tas ir labi, taču, ja es varu atteikties no priekiem un prieciņiem, pie reizes zaudējot arī visu, kas mani grauj, ticu, ka tas ir labs dīls.
Man likās, ka šis varētu kļūt par pirmo respektablo bloga ierakstu, tomēr uz to cerēt laikam ir velti.
Current Music: Maurice Chevalier - Sweepin' the Clouds Away un vēl šis tas |