| 9:55p |
"skaistu atmiņu krietni vairāk nekā sapņu"
aptuveni šādi šodien lasītajā meistardarbā (kauns minēt nosaukumu) tiks raksturots vecums. tobrīd es sāku domāt par savu atmiņu un sapņu balansu, un to, cik ļoti tas pēc šīs vasaras ir mainījies par labu nostaļģiskām atmiņām, un par to, cik es ļoti šaubos, vai nākamās vasaras teorijā līdzīgie piedzīvojumi nebūs vien uz gada nošķirtības rēķina radusies atblāzma jau izdzīvotajam. ir jāpiedod asinis. vai es tiešām kļūstu vecs vai arī gluži vienkārši panīcis un garlaicīgs pats sev? ir jāpiedod asinis.
vēl, skatos, ka novembrī man uni nebija, ko darīt. lūk, draugi mīļie, laika plānošana, tā to dēvē. lieki teikt, ka pašlaik darbu man ir vairāk nekā laika. taču tas jau tā - būs, nebūs. galu galā, domburs netika cauri pirmajai sesijai, kādēļ gan man tas būtu jāspēj? protams, izglītības trūkums jāņa performancēs ir jūtams, taču ne jau par to šis stāsts. labi, stāsta te vispār nav.
mani māc šaubas, es pašlaik nejūtu, ka viss notiktu pareizi, gludi, tā kā tam būtu jānotiek, lai pēc 10 gadiem es darīto ko jēgpilnu. mani māc šaubas, vai mana pēdējo divu gadu darbība man patiesībā nav likusi akmeņus ceļā uz to, ko es vēlos. pieņemot, protams, ka zinu, ko vēlos. pašlaik es neko neredzu un nemaz negribu redzēt.
paldies par uzmanību, gan jau līdz nākamajai reizei, kad par šo "projektu" atcerēšos. |